Tieši tad, kad otrs kļūst pierasts, viņš paliek neinteresants, pats par sevi saprotams. Tajā brīdī zūd viņa vērtība. Kad dabūts, tad viss- iestājās rutīna. Viņš jau nekur neliksies, būs blakus, viss kārtībā. Pieradums iemidzina, pieradums pie otra ļauj atslābināties, notrulina sajūtas.

Pieradums izraisa šoku, kad tas, kas pierasts- aiziet, pazūd, izgaist. Un tie maģiskie neatkārtojami dziļie mirkļi, kas bijuši pašā sākumā, kad vēl nebija pieraduma, kad vēl nelikās pats par sevi saprotams- izsīkst. Katru mirkli notiek satikšanās un atvadīšanās. Bet pieradums iesaldē un liek noticēt, ka viss būs pa vecam, viss būs tāpat kā toreiz.

Sen jau viss ir nomainījies, izmainījies, sen jau pārveidojies…tikai prāts zīmē iesaldētu attēlu. Varbūt tieši tāpēc ir tik nereāli ļauties kam jaunam, jo sastingušais pierastais vecais nelaiž vaļā. Ir jāizjūt milzīgas ciešanas dēļ ši pierasti ierastā, kaut apstākļi liecina par to, ka pilnīgi viss ir izmainījies. Gribās konstantu, nemainīgu bildi, lai būtu tāda kā drošības sajūta, tāds kā patvērums. Bet reāli tas nav patvērums, tā ir ilūzija, kas sabrūk līdz ko realitāte pamainās. Brūkot ilūzijai nāk līdzi sāpes un ciešanas.

Cilvēki satiekas un šķiras, aparāti darbojas un salūst, slitumu nomaina aukstums- tāda ir pasaule-mainīga, netverama un nenoturama. Tas, ka mirkļi atkārtojas nenozīmē, ka tie ir vieni un tie paši. Tie jau sen ir citi, jauni, atšķirīgi, kaut tiek apzīmēti kā iepriekšējie, sen bijušie.

Pieradums atņem svaigumu, atņem mirkļa burvību. Pieradums uzdzen garlaicību. Nekas jau nemainās, viss ir tā kā pa vecam….Vai tiešām? Vai tiešām viss ir palicis bērna autiņos un tur arī paliek, nekad nepieaug, nenobriest?

Cik viltīgi sevi mānu…nekā jauna, tas pats vecais, tie paši mēs, tas pats tu, tas pats es… lai gan tie laiki, tie cilvēki, tas es, tās situācijas, tā dzīve sen jau ir miruši. Viss ir miris, dzīvība rit tikai te, tagad. Es rakstu vārdus un kā uzrakstīti tie jau ir pagātnē, kurā nevar atgriesties- no tās var mācīties, lai neatkārtotu kļūdas, bet ne dzīvot un atgriesties. Arī nākotne vēl nav pienākusi, tā ir kā aizklāts nezināms plīvurs. Var prognozēt, likt cerības, spraust mērķus…bet nav nekādas garantijas…

Dzīve saglabā savu noslēpumainību, jo nekad nevar precīzi zināt, vienmēr paliek iespēja, ka… Ik mirkli notiek kaut kas interesants, prāts iesaldē un dzīvi padara neinteresantu. Tas, kas pierasts kļūst neinteresants, ikdienišķs, pelēcīgs, garlaicīgs…jau bijis…

Bet, ja nedaudz pamaina skatījumu un pieņem, ka katrs mirklis ir jauns un nebijis, katrs cilvēks, lai arī tūkstošiem reižu satikts nav viens un tas pats…paliek interesanti dzīvot …Interesantums ju parasti rodas pie kaut kā jauna, nebijuša. Bijušais būvē sienu pretī garlaicībai. Ja vien spētu uztrennēties to pamanīt- visu, kas notiek kā pilnīgi jaunu un nebijušu…