Būt mierā ar to, kas ir. Vai būt nemierā ar to, kā nav.

Es pamostos no rīta un izjūtu labsajūtu no segas, kas mani visu nakti sildījusi, no istabas, kura nav auksta, bet gan silta, lai arī ārā ir normāli mīnusi un pamēģinot gultu transportēt tur, ārpus siltās un jaukās istabas…es nosaltu. Kaut kā dzīvojam starp galējām ciešanām- ausktumu un karstumu. Tās ir galējības, kurās nonākot, cilvēks aiziet bojā, jo ķermenis ir ļoti trausls un jūtīgs. Paturi pirkstu virs uguns- cik ilgi noturēsi? Sāpes rodas momentāli. Paguli pliks sniegā mīnus trīsdesmit grādos- cik ilgi pagulēsi? Nosalsi. Ķermenim vajdzīgs vidusceļš starp karsto un auksto, tikai tad tas var izjust komfortu. Komforts ir tad, kad nav pārāk karsti vai pārāk auksti.

Un tā labsajūta, kas ļauj saredzēt lietas, vietas un apstākļus, cilvēkus, kuri tieši vai netieši nodrošina manas dzīves līdzsvaru. Patiesībā labsajūtu var sajust momentāli, padomājot par to, kas ir. Bet parasti tas viss aizslīd un domas bāzējās tajā, kā nav. Pavēro vai nerodas nemiers, kārdinājums, satraukums, kad domā par to, kā nav- vai nu lieta, kuras pietrūkst, cilvēks, kādu vēlētos. Un te nav runa par to, ka nevajag tiekties pēc labākā, pēc labākiem dzīves apstākļiem un cilvēkiem, runa ir par to, kā bez šī te nemiera un satraukuma, kaitinošā uzbudinājuma dabūt to, ko vēlos. Un to laikam var tad, ja trennē sevi domāt par to, kas ir-vai nu tie ir sasniegumi, vai nu tā ir slitā sega, jauki un sirsnīgi draugi, mantas, kas atvieglo dzīvi.. Katra cilvēka dzīvē ir kaut kas, kaut var šķist, ka nekas īpašs. Bagāts ir tas, kas iemācījies priecāties par mazumiņu- nabags tas, kam vajag vēl un vēl, jo alkatība neļauj priecāties par to, kas ir, tā atņem spējas izjust apmierinājumu. Tieši alkatība cilvēku izpumpē un padara par tukšu. Un skan viņa apmēram tā: “Dodiet! Jā, labi, vai jums ir vēl?” Saņemot ir niecīgs apmierinājums un roka atkal izstiepjās pēc kārtējā labuma. (Jā labi, bet nav gana…vajag vēl!) Tas ir tāds ieradums uzskatīt- nekad nav labi, nekad nav pietiekami, nekad, nekad nekad arī nebūs labi. Faktiski nolemības stāvoklis, jo viss, ko saņemu ir pārāk niecīgs, pārāk nenozīmīgs, bet kad saņemšu to tur…lielo, lūk tad…Bet nepienāk tas lielais un nekad nepienāks, tāpēc, ka sajūta “NAV GANA” plešas plašumā.

Es nekad neapskaudīšu tos, kas tikai rauš un rauš un nekad neizjūt patiesu labsajūtu ar sarausto. Tie, kam nav gana ir kā mūžīgi izslāpušie, kuri cik censtos padzerties ūdeni, slāpes nerimstās un nekad neiestājas stāvoklis: “Liels paldies, pasaule- nu man ir gana, nu es patiešām esmu paēdis un padzēris!” Nē, tieši pretēji- apetīte palielinās, izsalkums palielinās- kur gan tur labsajūta un laime? Pat ja karstā vasaras laikā pie jūras sēžot smiltiņās prātā nav absolūti nekāda miera ne sekundi, jo tas aizņemts ar dažādām shēmām, ar (ja darīšu tā, dabūšu to, tad vēl jāizdara tas, lai dabūtu to…) Un kāds labums? Atslābuma nav ne mirkli! Jo, kad dabūts, atkal nākošais jādabū, nav tās piepildījuma un apmierinājuma sajūtas- viņa izpaliek. Un nav brīnums, ja agri vai vēlu cilvēks izdeg… Izdeg, jo vienmēr ir par maz, par maz, par maz, par maz… Jo biežāk ir pietiekami, jo lielāks miers un labsajūta. Bet tā nevar rasties, ja prāts ir nofiksēts uz “mūžīgo nepietiekamību”

Vai tad patērētāju sabiedrība netiek ierauta “mūžīgās nepietiekamības” aplī? “Man vajag vēl! Man nekad nav gana!”- visi reklāmas teksi iesākas ar ievirzi- “cilvēk- tev šito noteikti vajag!” un to uzdevums ir izraisīt pietrūkumu. Tik daudz visādu krāmu uz pasaules savairojies, tik daudz visādu loriņu un pribambasu…preču skaits un veidi nemitīgi palielinās…jo patiesībā alkatībai jau nav robežu, tai sekojot nav brīnums, ka palielinās nemiers un samazinās labsajūta. Jo galu galā- TIK DAUDZ ŠAJĀ DZĪVĒ IR JĀIEGŪST! Tikai, kā lai to paspēj- iegūt maksimāli visu? Iestājas laika trūkums…! Pārāk maz laika, lai iegūtu visu maksimāli….

Un ar sakniebtiem zobiem un trīcošām rokām es dodos meklēt piepildījumu, kurš tā mānīgi no manis aizbēg, tapēc, ka pārklājās ar pietrūkuma sajūtu un man patiesībā, kā tādam riktīgam patērētājam nekad nebūs labi…man vajag visu laiku vēl. Un tā labsajūta, kuru es izjūtu un vēlētos izjust arvien vairāk patiesībā paliek arvien mazāk un mazāk.

Bet, šorīt pamodos un nezin kāpēc sajutos labi, jo iedomājos par savu segu, kuru ikdienā vispār nepamanu…viņa mani pa nakti slilda…un arī istaba man ir silta, lai arī ārā ir lieli mīnusi. Esmu ļoti drošā un komfortablā zonā, kaut ikdienā to nepamanu…. Un cik daudz es vēl nepamanu? Cik daudz vēl palaižu garām…?

P.S. Jo vairāk es izjūtu labsajūtu no tā, kas man ir, jo mazāka atkarība no alkatības. Jo mazāka atkarība, jo skaidrāk un precīzāk es varu izvēlēties, ko man patiešām vajag un ko nevajag. Kamēr šīs skaidrās izvēles nav, ar mani viegli manipulēt, jo alkatība uzdzen pietrūkumu, pietrūkums rada nelaimīguma sajūtu. Neapmierinātība vienmēr ir kā indikators, ka kaut kā pietrūkst, kaut kas nav labi. Un tad rodas maldīgs priekšstats, ka tikai kaut ko saņemot es būšu piepildīts un laimīgs… Un te arī ir tas triks- alkatība nomāc piepildījuma sajūtu, jo lielāka atkarība no alkatības, jo mazāks ir laika mirklis, kurā es izjūtu labsajūtu par saņemto. Sanāk- jo mazāk ir manī alkatības un vairāk labsajūtas, es esmu laimīgāks!