Kad esi tur, kur tu esi, tad liekas, ka citur ir labāk. Kad nonāc citur, kādu brīdi ir labi. Bet, rodas sajūta, ka tomēr tur nav tik labi, kaut kur citur ir labāk… Kad nonāc tur, kur likās, ka ir it kā labāk- kādu brīdi patiešām ir labi- bet, tad atkal sāk likties, ka tomēr citur ir vēl labāk…….  Un tad nonāc tur, kur likās, ka ir vēl labāk, bet izrādās, ka tur ir tik slikti, ka gribās atpakaļ tur, kur likās, ka bija labi. Kad nonāc atpakaļ, kādu brīdi patiešām šķiet, ka ir labi, bet….varbūt tomēr tur tajā citā vietā ir labāk… un…

Kāpēc nekad nav līdz galam labi? Kāpēc?

Labi  ir tur, kur tu esi.  Nav labākas vai sliktākas vietas. Ir tikai vietas apzīmējums ar ievirzi- tur labāk nekā šite. Ja vieta būtu slikta, tad pilnīgi visiem šīs planētas iemītniekiem tā vieta būtu jāredz kā slikta. Bet kādam šī vieta šķiet skaista, citam garlaicīga, citam iedvesmojoša…. Tas nozīmē, ka vieta nav vainīga. Vietas apzīmējums gan…A tos mēs nekad neapšaubam-savus apzīmējumus!

Ir tāda zeme, kas nosaukta par Latviju.  Katrs mēs šo zemi jūtam savādāk, redzam savādāk. Interesanti zināt, kāpēc mūsu skatījumi atšķirās? Bet Latvijai ar to nav nekāda sakara. Kā mēs jūtamies savā zemē ir atkarīgs nevis no Latvijas…bet gan no mūsu pašu redzējuma. Taču liekas, ka tāda zeme ir pati par sevi eksistējoša- slikta, nekam nederīga…. Nekas neeksistē pats par sevi. Jo kamēr es apzīmēju, tikmēr tā ir viena vienīga mana interpretācija, nekas vairāk.