Labi draugi ir spēks,
Kas palīdzēs ne tikai
Prieka brīžos,
Bet arī bēdās.
Tie ir kā saules stari,
Kas silda un aplaimo,
Neko pretī neprasot.
Tie ir kā puķes,
Kas krāšņi uzzied,
Smaržu atstādami sirsniņās.
Tie ir kā jūra,
Kuru viļņiem pieglausties,
Un nebaidīties pateikt, ka sāp.
Labi draugi ir spēks,
Kas palīdzēs ne tikai
Prieka brīžos,
Bet arī bēdās.
Tie ir kā saules stari,
Kas silda un aplaimo,
Neko pretī neprasot.
/Ieva Feldmane/
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
