Kāds vecs vīrs sēdēja oāzē pie kādas pilsētas vārtiem.
Pie viņa pienāca puisis un jautāja: “Es pirmo reizi esmu šajā pusē, sakiet, kādi cilvēki dzīvo šajā pilsētā?”
Vecais vīrs paskatījās uz viņu un jautāja:
– “Kādi cilvēki dzīvoja tajā pilsētā, no kuras Tu aizgāji?”
– “O, tur dzīvoja ļoti slikti ļaudis, naidīgi, ļauni un egoistiski. Tapēc arī aizgāju.”
– “Šajā pilsētā Tu satiksi tieši tādus pašus.” – atbildēja vecais vīrs.
Pēc kāda laika pie pilsētas vārtiem piestāja kāds cits, jauns vīrietis un jautāja vecajam vīram:
– “Saki, kādi cilvēki dzīvo šajā pilsētā?”
Vecais vīrs atkal jautāja:
– “Kādi cilvēki dzīvoja pilsētā, no kuras Tu aizgāji?”
– “Tie bija ļoti viesmīlīgi, sirdssilti un dāsni cilvēki. Es biju ļoti iemīlējis šo pilsētu un cilvēkus, taču man nācās doties projām skumju sirdi.”
– “Šeit Tu satiksi tādus pašus – viesmīlīgus, sirdssiltus un dāsnus cilvēkus” – teica vecais vīrs.
Tajā pašā laikā netālu no pilsētas vārtiem kāds tirgonis dzirdīja savus kamieļus un vēroja veco vīru, klausoties viņa sarunās.
– “Kāpēc Tu dažādi atbildēji uz vienu un to pašu jautājumu? – jautāja tirgonis vecajam vīram.
– “Tiešām? Katrs cilvēks savā sirdī nēsā savu pasauli. Tas, kurš pagātnē redzēja tikai slikto, arī šeit neatradīs neko labu. Taču tas, kurš prot novērtēt draugus, arī šeit atradīs daudz labus cilvēkus.”
/Paldies par šo Gintai Filiai Solis/
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]