Kur gan aiziet Mīlestība? – jautāja mazā Laime savam tēvam.
– Tā mirst, – atbildēja tēvs. Cilvēki nepieņem to, kas viņiem ir, nenovērtē. Viņi vienkārši neprot mīlēt!
Mazā Laime aizdomājās un nolēma: kad izaugšu liela, palīdzēšu cilvēkiem!
Pagāja daudzi gadi. Mazā Laime izauga liela. Tā atcerējās par savu solījumu un, kā vien mācēja, palīdzēja cilvēkiem. Taču cilvēki viņu nedzirdēja. Un tā no dienas dienā Laime no lielas pārvērtās arvien mazākā un mazākā. Lai pavisam nenonīktu, Laime devās tālā ceļā, lai atrastu zāles un varētu izārstēties.
Kas zin, cik tā ilgi gāja, taču savā ceļā nesatika nevienu dzīvu būtni. Ceļā tai kļuva slikti un, ieraudzījusi lielu koku, viņa apstājās tā ēnā nedaudz atpūsties. Un aizmiga. Pēkšņi viņu pamodināja ātri tuvojošies soļi. Atvērusi acis, tā ieraudzīja mazu, savītušu, skrandās tērptu sieviņu basām kājām. Laime metās tai pretīm:
– Sēdieties. Jūs noteikti esat ļoti piekususi. Jums jāatpūšas, jāieēd. Sieviņa sagrīļojās un pakrita zālē. Nedaudz attapusies, tā pastāstīja Laimei savu dzīvesstāstu:
– Bēdīgi, ka tevi uzskata par vecu un savītušu, ja patiesībā esi jauna un skaista. Mans vārds ir Mīlestība.
– Tātad Jūs esat tā pati Mīlestība? Man stāstīja, ka mīlestība ir pats skaistākais, kas vispār ir pasaulē! Mīlestība cieši paskatījās uz Laimi un jautāja:
– Kā Tevi sauc?
– Mans vārds ir Laime.
– Lūk, kā? Man arī kādreiz teica, ka Laimei jābūt brīnišķīgai. Un pēc šiem vārdiem viņa no savu kankaru apakšas izvilka spoguli. Laime paskatījās spogulī un sāka raudāt. Mīlestība piesēdās tuvāk un maigi apskāva Laimi.
– Ko gan tie cilvēki ar mums izdarījuši? Kur skatās Liktenis? – raudāja Laime.
Mīlestība paskatījās uz Laimi un teica:
– Neraudi! Ja mēs būsim kopā un viena par otru rūpēsimies, tad ātri kļūsim skaistas un jaunas. Un tur, koka paēnā Mīlestība un Laime noslēdza savu savienību, apsolot viena otrai nekad nešķirties. Un no tā brīža, ja no kāda dzīves aiziet Mīlestība, tad kopā ar to aiziet arī Laime. Viņas nekad nešķiras. Kāpēc ļaudis to nesaprot?
/paldies par šo Gintai Filiai Solis/
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]