Tā viļņošanās nekad nebeigsies. Bet, kad tu ieraugi savu dāvāto prieku cita cilvēka acīs, tad it kā saules stars noglāstītu viļnojošos jūru un jūra šo te saules stara atspulgu atstarotu atpakaļ.
Un kad tu ieraugi atdotā augļus, nav svarīgi vai tā ir uzdāvinātā manta, vai smaids vai labs vārds…kad tu sajūti otra labsajūtu, tad arī ir tas aizkustinošais brīdis-saules stars atstarojās atpakaļ un šķiet-viss mirdz, viss ir piepildīts.
Novēlot daļu no sevis kādam par labu, piepildot kāda sapni, iedodot nepieciešamo, uzmundrinot, apķerot…tas ir tas maģiskais saules stars, tā gaisma, kas trāpa viļņainajā un nemierīgajā jūrā. Un tā skatoties no malas šķiet, ka jūra zaigo mirdzumā. Un tad, kad viņa tā mirdz- elpa aizraujās…. tik skaisti, tik patiesi….
Tā viļlņošanās jau nekad nebeigsies. Kaut nekad neaptrūktos saules staru…
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
