Es stāvu tumsā un nezinu, kas vairs esmu.

Pazūd formas, skaņas…tumsa…

Tikai savas domas jūtu…Tikai tās

Un bailes…

Bail nebūt, pazust, izgaist…

Dzīves laikā visu daru, lai par mani atcerētos…Par mani? Vai tikai manu vārdu…

Es jau te nepalikšu mūžīgi…paliks tikai stāsts par mani, kurš arī izzudīs bez pēdām, tāpat kā es, tāpat kā viss…

Gribu palikt mūžīgs, bet te tumsā nekā nav.

It kā ir, bet nav…es nezinu, kas esmu.

Ieslēdziet gaismu, uzgrieziet skaņu, dodiet man manas rokas, kājas, ķermeni, tad es varu sajust, tad es varu būt…

Atņemiet un nekā nav, tikai domas, kuras jūtu. Tikai domas…

Bailes…

Un alkas…gribu būt, būt, būt…

Tukšums…

Iedodiet gaismu- redziet, cik es skaists vai neglīts…

Pazūd gaisma un pazūd arī ķermeņa formas…tad vienalga glīts es vai neglīts…

Man tumsā labāk, ja esmu neglīts, neskatieties uz mani neglīto…

Man gaismā labāk, ja esmu glīts- apjūsmojiet mani, priecājieties par manu skaistumu..

Tumsa…

Tu tik maigi uz mani skaties un šķiet Tev vienagla- glīts es vai neglīts, ar rokām vai bez, kurls vai akls

Es redzu Tevi tumsā un nezinu, kas esi… Nezinu… Vai tā ir beznosacījuma mīlestība, kas vēlas, lai otrs laimīgs bez papildus nosacījumiem un piebildēm. Vien kaila vēlme- “Gribu, lai tu esi laimīgs!” Un tas maigums staro pāri visiem tiem ar alkatību samiksētajiem skatieniem…Jā, tie arī ir maigi, bet tajos ir kaut kāda deva pašlabuma. Tur skan: “Es gribu, lai tu esi laimīgs, ja tu mani padarīsi laimīgu! Tikai tad es gribu…!” Barteris, pirkt pārdot variants….Bet tu tik maigi uz mani skaties…tumsā… un es nezinu, kas tu esi…

Neziņas plīvurā taustos pa pasauli cerībā iegūt un bailēs pazaudēt….

Uz brīdi šķiet, ka tāds ir visas dzīves ritms- cerība iegūt un bailes pazaudēt.

Iegūt…pazaudēt, iegūt…pazaudēt…kā pulkstenis tikšķis uz vienas sekundes cerība iegūt, uz nākamās uzreiz bailes pazaudēt…

Vai iespējams tikt ārā?

Man bail no tā, ka nekā nav…

Viss taču ir!

IR…un tajā pat laikā NAV…

Nebūtu tumsas, nebūtu gaismas…Viens ietver otru, nevar būt pa vienam. Kaut kāds duālisms, kaut kāda nenoteiktība, nepastāvība…

Paskaties uz mani- te es esmu un te manis vairs nav…Kad manis vairs nav, es palieku tavās atmiņās, bet pats esmu citā vietā. Vai es varu izzust pilnībā, tā ka manis nav vispār? Vai varu?

Tumsā es esmu ar savām domām, es sajūtu savu ķermeni, bet neredzu to, neviens neredz…Kad pazūd ķermenis, vai paliek kaut kas? Kaut kam taču vienmēr ir jāpaliek pāri!

Es nevarēju rasties no nekā un nevaru arī pazust nekurienē…

Kaut kas taču paliek…?