Kaut kā ātri pierod pie labumiem. Ja kāds pasniedz roku aiz laipnības, otrreiz jau sāk likties, ka tas ir viņa pienākums- būt laipnam un pasniegt roku.

Bet nevienam jau nav pienākums pret mani būt laipnam. Nevienam. Tā vien liekas, ka tieši pretēji- visiem ir jābūt laipniem un tad arī es it kā būšu.

Pieradums pie labumiem nes līdzi arī mužīgo izsalkumu. Mūžīgo –es sagaidu no tevis, no jums, no visas pasaules. Iestājās tāds gaidīšanas režīms-dod man, palīdzi man, atnes man, izdabā man, aplido mani….  Tik daudz izsalkušo, kas pieprasa- dod, dod, dod, dod…  Taču saņemot un neprotot to novērtēt viņu izsalkums palielinās… Ja neprot novērtēt tad tā ir patiešām īsta nabadzība…

Mums droši vien vajadzētu raudāt aiz tās laipnības, ko šodien sniedz pasaule. Kaut vai ieejot veikalā durvis ir nevis jāataisa, bet viņas pašas atverās- un pašas viņas atvērties nav iemācījušās- tas ir neskaitāmu simtu, tūkstošu cilvēku laipnības rezultāts- sākot ar idejas autoru, beidzot ar realizētājiem, kas šīs durvis par tādām padarījušas.

Maize un cits ēdiens uz veikalu pats nav atnācis- ja nebūtu zemnieku, kas izaudzē labību, ja nebūtu neviena, kas šo labību mācētu pārstrādāt par miltiem, ja nebūtu neviena, kas mācētu šo maizīti izcept, nogādāt līdz veikalam, ja nebūtu pārdevēju, kas šo maizīti izliek plauktos, kasieru, kas šo maizīti pārdod….tad tai naudai, par kuru šo maizīti nopirkt nebūtu nekādas vērtības, tas būtu pliks papīra gabals. Bet nezkāpēc liekās, ka nauda nosaka visu… Ha!

CITU CILVĒKU LAIPNĪBA NOSAKA VISU!

Pieradums pie MAN PIENĀKAS- aizmiglo acis. Mes esam savstarpēji atkarīgi. Patiešām atkarīgi, nevis neatkarīgi.

Ja es esmu nokritis un Tu padod man roku…zini, tas nav Tavs pienākums…bet, ja Tu padod- PALDIES TEV PAR TO!!!!!! PALDIES!!!!!