“Es nevienam neesmu vajadzīgs! Mani neviens nenovērtē!” Kas tās ir par domām, kas bieži vien uzmācās. “Ai, es jau neks neesmu. Ko tad es, es jau neko!”

Pa lielam šķiet normāli, ja kaut ko dari, tad tevi uzslavē, tad tevi novērtē- tā būtu jābūt- ja dari no sirds ir jāsaņem novērtējums. Bet… kas notiek brīdī, kad nenovērtē, kad neievēro? Automātiski nolaižas rokas: “Ai, priekš kam! Tāpat nevienam nav vajadzīgs! Tāpat neviens nenovērtē…” Sanāk, lai kaut ko darītu obligāti ir jābūt klāt vismaz vienam cilvēkam, kas sitīs pa plecu un teiks: “Malacis! Ļoti labi!” Un šķiet tas nāk jau no agras bērnības, kad par labiem darbiem saņemu uzslavu, par sliktiem- pa dibenu.

Nevien nekad neteiks, ja dari labu un to nenovērtē, tad tas ir ok, nekāda problēma. Nē, mēs taču esam pelnījuši (uzsvars uz pelnījuši), ka mūs novērtē un uzslavē. Bet kurš ir teicis, ka esam? Tikai tāpēc, ka tā pieņemts, tikai tāpēc esam pelnījuši?

Bet palūkosimies, kas notiek, kad nesaņemam šo te ‘’pelnīto’’. Cik tālu tiksim? Varbūt tā ir kaut kāda slēpta liela atkarība- lai es kaut ko varētu darīt, vajag obligāti lai ir kāds, kas to novērtē. Un tad man ir entuziasms un liels prieks to darīt….TIKAI TAD…BEZ ALTERNATĪVĀM. Jo, ja sāk mani kritizēt, noniecināt, izsmiet entuziasms noplok, rokas sasaistās un viss… krītu mazvērtībā, žēloju sevi… “Nevienam mani nevajag, neviens nenovērtē!”

Ļoti stipri iesakņojusies sajūta, ka esmu pelnījis pateicību par lietām, ko daru… Un šī sajūta izgaismojās brīžos, kad nesaņem…Kad nepasaka paldies, kad nenovērtē, kad aizmirst un neievēro…. Tā ir atkarība, jo pretējā gadījumā mans entuziasms, mana pārliecība nebūtu balstīta uz citu novērtējuma. Ja šī te degviela nāktu no manis paša, tad es nebūtu atkarīgs no tā- novērtē mani vai nē, es darītu visu dēļ savas pārliecības, dēļ sava prieka. Bet, tas ir grūti, faktiski šķiet neiespējami, jo ir milzīgs pieradums pie uzslavām, kuras nāk no ārpasaules… Ļoti dīvaini, ka pats sevi reti kad uzslavēju, tikai tad ja citi…

Ir labi saņemt uzslavu un pateicību, par to nav runa. Ir runa par to, kas notiek, ja nesaņem. Un biežāk jau sanāk nesaņemt nekā saņemt, jo cilvēki vairāk un vairāk kļūst aizņemti paši ar sevi.

Un, ja pavēro tās balsis galvā, tās čīkstošās, ņurdošās: “Neviens nenovērtē, ak es nabadziņš, es daru un daru un nekā…” Viņas uzmācīgi čīkst un ir grūti apklusināmas, neiespējami…it īpaši, ja no sirds dari un visiem šķiet vienalga. “Es tur peros, ņemos, ielieku visu sevi un še tev…nekā..pat paldies nevar pateikt… Nu tad viss, man vienreiz pietiek, aiziešu no jums, tad jūs redzēsiet!” Automātiska standart reakcija…ja nenovērtē, pagriesties un aiziet…viss. Dažreiz ļoti palīdz- nomainot vidi un cilvēkus iespējams parādīsies tādi, kas patiešām novērtē, bet tā automātiskā atkarības sajūta jau nekur nepazūd…tiklīdz nenovērtēs un aizmirsīs atkal iekšējais čīkstulis pamodīsies- mazvērtība. Un, jo stiprāka tā, jo neciešamākas neredzamās sāpes jāizjūt. Ir cilvēki, kas tajās pazuduši, iekalti, viņi trīc un dreb un neko nevar padarīt, jo ir noticējuši šim te noniecinošajam stāstam: “Es nekas neesmu. Es esmu pilnīga nulle, jo nevienam, nevienam, nevienam tas ko es daru nav vajadzīgs. Nevienam….” “Jo nenovērtē…nepasaka paldies….” “Es gribu kaut ko darīt priekš labajiem cilvēkiem, kas mani pamana, kas mani ierauga, kas mani, mani, mani, mani, mani, mani…”

Kāda ticība saviem spēkiem? Nav tādas. Es saviem spēkiem noticu tikai tad, ja citi to novērtē, ja nenovērtē es esmu nomākts un mazvērtīgs. Vai tā nav atkarība? Un vai šī atkarība nav slimīga? Ja es esmu pārliecināts par saviem spēkiem, par to, ka daru to, ko vēlos neskatoties uz to ir atbalsts vai nav…ja es esmu pārliecināts, vai ir iespējamas šīs te balstiņas: “es nevienam neesmu vajadzīgs, neviens mani nenovērtē…uttt” Kā gan viņas var būt iespējamas, ja es nebalstos uz atbalsi citos, nemeklēju akceptu citos, ka daru pareizi labas lietas…uz sevi paļaujos un viss, jo sevi vislabāk pazīstu…neviens cits mani labāk nepazīst, kā tikai es pats sevi. Varbūt lielākā problēma ir tā, ka patiesībā nemaz sevi nepazīstu. Tāpēc daru lietas un lieku uzsvaru uz to- ja citi novērtē, ir ok, esmu uz pareiā ceļa. Ja nenovērtē, tad neko, esmu tur, kur man nav jābūt.

Ticība saviem spēkiem nevar rasties, ja tā ir balstīta uz apkārtējo novērtējuma. Jo nebūs vienmēr cilvēki apkārt, kas to vien darīs kā novērtēs…Nebūs. Un varbūt sagatavošanās arī tam scenārijam, ka nebūs dara cilvēku stiprāku…Jo, ja esi sagatavojies tam, ka nenovērtēs, bet novērtē vai nav milzīgs pārsteigums? Slimās “es nevienam neesmu vajadzīgs, neviens mani nenovērtē” sajūtas rodas no gaidām, tieši šīs te gaidas rada izsalkumu. Tāda jocīga sajūta it kā ārpasaule būtu parādā par maniem labajiem darbiem. It kā būtu…jo es taču daru priekš viņiem…. Un gaidu no viņiem, jo neticu sev, man vajag to atbalsi, es alkstu pēc tās..alkstu… Kad nesaņemu, ir sāpīgi.

Laikam stabils pamats vispār jebko darīt ir nevis ticēt tam, ko pasaule no tevis gaida, bet gan papriekšu saprast kas esmu un ko gribu. Ārējais spiediens būs vienmēr, kāds mūžam zinās labāk ko man vajag…bet ko es pats gribu? Izslēdzot šīs te ārpasaules balsis. Ko es gribu? Jo kad es zināšu precīzi ko gribu, tad man nebūs jābalstās uz citu atbalstu, es to meklēšu sevī, lai tad, kad šķitīs nevienam nav vajadzīgs tas, ko daru un neviens nenovērtē nebūtu jānolaiž rokas un jākrīt izmisumā…

Kaut kur izlasīju kādas medmāsas pierakstīto, ko cilvēki, kas tuvu nāvei nožēlo visvairāk…. Lūk dažas atziņas-

Kaut es nebūtu sevi salīdzinājis ar citiem

Kaut es būtu mazāk vilcinājies

Kaut es būtu mazāk raizējies par citu domām

Kaut es nebūtu visu atlicis uz rītu

Kaut es būtu izmantojis vairāk iespēju

Kaut es nebūtu pametis iesākto

Kaut es…