Es katru dienu no tevis atvados. Nē, tās nav skumjas un mokošas atvadas, tās nav asaru un sāpju pilnas. Es vienkārši atvados tā, it tevi satiktu pēdējo reizi. Patiesībā es tevi palaižu, kaut jābūt nenormālajam pieradumam turēt. Man palīdz doma, ka kaut kad pienāks mūsu pēdējā satikšanās reize. Kad-nav zināms….un lai tā nebūtu sāpju un asaru pilna, es mācos no tevis atvadīties ik mirkli ar prieku. Tādu pašu, kāds rodas satiekoties.
Un tas nenonzīmē, ka mēs nedrīkstam satikties, tas nenozīmē, ka vispār nav nekādas jēgas satikties. Varbūt tieši tad šī jēga ir nozīmīga…jo nevar jau zināt- vai un kad atkal satiksimies. Katra satikšanās nes sevī arī šķiršanos- nav mūžīgās satikšanās. Ik viena satikšanās agri vai vēlu beidzās ar šķiršanos…un ja reiz tā tas ir- kāpēc gan man no tevis neatvadīties?
Es katru dienu no tevis atvados…Tik ļoti pierasts atvadas aplipināt ar skumjām, sērām, ilgošanos. Tieši tā-aplipināt…jo, ja reiz es tevi ar prieku satieku, kādēļ gan ar prieku lai mēs nešķirtos? Kādēļ? Kādu brīdi mēs esam kopā…un kāpēc šo brīdi nepiepildīt ar prieku, sapratni, draudzību, mīlestību? Ja reiz tas agri vai vēlu beigsies! Un kad beigsies, tad bez nožēlas…. Nožēla rodas, ja kopā būšanas mirklis nav piepildīts ar gaišo…kad mirklis ir aizķepināts ar strīdiem, pakļaušanu, iebiedēšanu, ietekmēšanu, pieķeršanos….. Kad gribās otru padarīt pēc sava prāta…un kad viņš aizbēg un vairs nevēlas satikšanos, tad sāp, tad nožēla vai pretēji naids…
Es katru dienu no tevis atvados… Lai būtu brīvi, nepiespiesti… Jo tieši tad, kad grūti atvadīties, tieši tad ir nospiedoši, tieši tad iekšā viss sāp un vārās…jo negribās palaist. Tad ir bail domāt par šķiršanos…patiesībā tad domas par šķiršanos ir nepanesamas.
Bet es atvados…un ja mēs atkal satiekamies—-tas man ir liels pārsteigums, liels brīnums…Jo es taču atlaižot necerēju tevi vairs sastapt…un kad sastopu- mans prieks ir neviltots…
Katru dienu no tevis atvados, lai arī tu vēljoprojām esi…un varbūt tieši tāpēc tu man esi tik dārga, patiesa, tik interesanta, jo nepiederi man… Nepiederi tāpēc, ka esmu iemācijies no tevis atvadīties…
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
