Papļāpāsim par šo – kāpēc būt LABAM ne vienmēr IR LABI. Un kāpēc pa labam ar visiem bieži vien ietver šo mazo piebildi – izņemot sevi.

Viss ir vienkāršāk par vienkāršu. Labos cilvēkus mēdz.. izmantot. Tie, kas izmanto, nemaz nav slikti cilvēki, kā pirmajā brīdī šķiet. Tak nē. Bet ja nekad neatsaka – vienmēr atskan ‘jā’ vārds – otram ļoti, ļoti ērti. Un tādu ērtumu gluži vienkārši grūti sev atteikt. Kāpēc darīt, ja var arī nedarīt.

Ir arī cilvēki, kas ir izcili manipulatori. Parasti – sirgst ar upura vai cietēja sindromiem. Arī ne jau pēc pašu brīvas izvēles. Tā gadījies un sanācis iegūtās audzināšanas pieredzes rezultātā.

Ļoooti bieži esmu novērojusi, ka mammas ar saviem bērniem mēdz manipulēt, lai panāktu vēlamo uzvedības modeli bērnā. Un bērns jau nav tikai līdz 7 gadu vecumam… Citiem vārdiem, neatkarīgi no tā, cik bērnam ir gadu. Diez ko veselīgi tas, protams, nav. Bet nu tā dzīvē notiek…

Nepārproti, esmu par savstarpēju atbalstu – kad varu, palīdzu pati, kad nepieciešams – lūdzu palīdzību. Viss atkarīgs no situācijas.

Bet tas neveselīgums sākas, lūk, kur. Manipulēšanā!

Ja otrs ar tevi manipulē un tu to pieļauj – ar tevi ir cauri. Nu, varbūt ne tik traki Bet esi sācis staigāt pa ļoti slidenu ceļu. Atmodināta tava vainas apziņa. Varbūt jūties parādā. Varbūt tiek apelēts pie tavām jūtām. Iemeslu var būt simtiem. Varbūt tu vienmēr piekrīti tāpēc, ka vienkārši dikti gribas ar visiem pa labam. Bet varbūt ļoti gribas patikt un tev rodas sajūta, kā tā tu patiksi vairāk.

Teikšu, kā ir. Salti meli. Tā nenotiek. Nevis patiksi vairāk, bet vairāk izmantos.

Arī tik tālu varbūt tā bēda tik liela nebūtu, bet trakākais ir tas, ka tādā veidā tu sevi sadedzini… Jeb precīzāk, ļaujies izdegšanai. Tavas vēlmes, tavas vajadzības pazūd kaut kur kosmosā – ir cilvēki, kuriem nepārtraukti vajadzīga tava palīdzība, bet viņiem diez ko nerūp – vai tev viss ir labi… Varbūt ne tā, ka pavisam nerūp, bet savas vajadzības viņam noteikti rūp vairāk.

Darot pa labam – ļaujoties iežēlināšanai vai vienalga kādu citu neveselīgu motīvu vadīts – tu patiesībā nodari pāri arī tam cilvēkam, kuram palīdzi.

“Upurī” vēl vairāk nostiprināsies upura sajūta (es tiešām esmu cietējs, nabadziņš – re kā, otrs to arī redz – redz, cik man grūti…), “manipulētājā” – varas apziņa (vienmēr panāku to, lai otrs rīkojas tā, kā man vajadzīgs, tik jāatrod pareizā pieeja) utt.

Vai var apstādināt šo nebūt ne labo sadarbību?

Protams, ka var. Ne tikai var, bet ļoti būtu ieteicams. Sevis dēļ.

Ir atslēgvārds, kas var šādās reizēs ļoti labi noderēt. Un šis atslēgvārds ir: NĒ. Tas nebūt nenozīmē, ka no laba cilvēka pēkšņi būsi kļuvis par nelieti (lai gan – tieši tā arī cilvēks, kuram atteici, kādu laiku par tevi varētu domāt. Bet tā patiesi nav tava problēma).

Brīdī, kad novelc stingras robežas un nekļūsti par ielāpu katram, kuram pašam slinkums savā labā ko izdarīt – tevi sāk pa īstam… cienīt. Un tas parāda arī tavas pašcieņas un pašvērtības apziņu. Tu vari palīdzēt daudz vairāk, ja turi stingras savas robežas un neļauj darīt sev pāri – VAIRS NEDARI PĀRI ARĪ PATS SEV.

Joprojām esmu par labestības, sirsnības un cilvēcības vairošanu šajā pasaulē. Bet ne caur manipulēšanu, iežēlināšanu un upura prizmu. Tā vairs nav labestības vairošana. Jo nav labestības pret … sevi.

Pārdomām.

Saulainu un iedvesmas bagātu dienu vēlot,

Dace Pavloviča