Laika mums vienam priekš otra ir ļoti maz. Tikai liekas, ka daudz. Tu it kā esi un ir tik ļoti pierasts. Bet, pēkšņi- Tevis vairs nav… Zini, tas pieradums ir tik mānīgs, jo neļauj pa īstam novērtēt Tavu klātbūtni. Visu laiku taču liekas, Tu būsi, viss būs kā vienmēr, kā vienmēr, kā vienmēr…Nekur Tu neliksies- un te pēkšņi…. Tevis vairs nav…?

Mirkļa trauslums, ja to apjaustu ar katru ieelpu un izelpu, Tu man kļūtu tik ļoti, ļoti dārgs. Man nebūtu laika strīdēties par visādiem nenozīmīgiem sīkumiem, man nebūtu laika Tevi saukt par garlaicīgu, neinteresantu. Nē, es tik ļoti priecātos par Tavu klātbūtni, es patiešām to novērtētu. Mēs kopā būtu tik laimīgi, ja apjaustu, ka ik brīdi viss var beigties. Un tā arī ir…ja sākums, būs arī beigas, ja beigas, būs jauns sākums… tikai paliek tas nepjausts un nesajusts.

Pasaule sastingst pieraduma varā…nekas jau nemainīsies, Tu esi mans un Tu nekur nepazudīsi. Mēs kopā esam dien dienā un jau ļoti ilgi…Bet, vai mēs neslimojam ar to lielo un mānīgo pieradumu? Tad liekas, ka laika būs tik, tik, tik daudz… Vēl mēs paspēsim….vēl paspēsim… Tāda kā atlikšana uz pēc tam, kaut kad…. Atlikšana, nevis dzīvošana te un tagad.

Tos īstos dārgumus var novērtēt tikai tad, kad saprot, pa īstam saprot- agri vai vēlu tie izzudīs. Laika ir ļoti maz, kaut šķiet- daudz. Un es negribu palaist ne mirkli. Kamēr Tu esi ar mani, tikmēr….nevis tad, kad jau par vēlu..

Kamēr esi…….Tikmēr….