Kāds apšaubīja manu pozitīvo tēlu. Nevis vienkārši apšaubīja, bet noniecināja. Es tik ļoti esmu strādājis pie tā, tik sūri un grūti izkopis, lolojis. Un še tev, paņēma un apšaubīja, nokritizēja un noniecināja, izsvieda mēslainē. Tik ļoti augstprātīgi un nievājoši… Un tik ļoti sāpīgi, ļoti. Un nepatīkami: „Ar kādām tiesībām? Ko viņš no sevis iedomājās?”  Es automātiski kļūstu aizkaitināts un pēc tam dusmīgs. Jo ir taču pamats- es tieku iznīcināts…

Bet vai tiešām mani spēj iznīcināt vārdi, kāda cita viedoklis par manu tēlu, kāda cita augstprātība un lepnums? Vai tiešām es izgaistu un pazūdu no zemes virsas un kļūstu par niecību? Varbūt es vienkārši pieturos pie šīs te lomas, sevis paša izveidotas, pieturos pie savām domām par to, kas es esmu… Un man nesāpētu, ja es zinātu kas esmu, nevis barotu tēlu, kuru pats visu laiku uzturu un kādu rādu citiem.

Es gribu, lai citi domā, ka esmu labs…un šī te mana neatlaidīgā gribēšana tad arī liek visai pasaulei pierādīt-redzi, es esmu labs, tev ir jānotic tam, tev ir jāredz mani kā labu! Un kad tas nenotiek, kad kāds apšauba manu tēlu, es tieku izsists no līdzsvara, sajūtos nenozīmīgs, mazs un nevērtīgs.

Esmu saaudzis ar savu tēlu, saplūdis kā roka ar cimdu un nemaz nenojaušu ka cimds ir cimds un roka ir roka… Cimds ir uzvilkts, lai pasargātu roku no aukstuma, no ciešanām… Tāpēc esmu pieradis visu dzīvi izvairīties un bēgt no tā, kas manam tēlam nepatīkams. Nekad dzīvē neesmu problēmām skatījies tieši sejā…tur vajag drosmi, tur jāatkailinās, tur jāatiet nost no visa… Man trūkst drosmes, tāpēc es apaudzēju sevi ar savu pozitīvo tēlu.  Un nemitīgi gaidu apstiprinājumu no ārpasaules- itin viss, ko es daru ir saskaņā ar viņu-manu pozitīvo tēlu… Es daru, jo gribu, lai tu domā, ka esmu labs! Reti, faktiski nekad nedaru tāpēc, jo jūtu, ka tev vajadzīga mana palīdzība, atmetot tos stulbi naivos stāstus : „Redz kāds es jauks, balts, pūkains…Novērtē to! „ Un kad nenovērtē, tad nolaižās rokas- „Kā tu tā, es tev labu un tu nemaz nepasaki paldies? Tu nemaz nedari neko, lai apstiprinātu manu pozitīvo tēlu?” Un atkal es dēļ tā ciešu.

Patiesībā visu laiku es esmu nepārtrauktā atkarībā no tā, ko tad citi par mani padomās. Es ceļos ar šo domu un aizeju gulēt… Ko tad viņi par mani padomās? Vai es būšu pietiekoši labs, jauks… Mana pozitīvā tēla reitings nedrīkst nokristies uz nulles, jo tad taču viss sabrūk. Viss, dēļ kā esmu centies, dzīvojis…viss sabrūk…Un esmu spiests dien dienā dzīvot, lai attaisnotu šo te sevis paša izveidoto mīļo un pūkaino ilūziju. Iespiedis sevi riņķa dancī, no kura izskatās miera nebūs nekad. Man tā pietrūkst MIERA…! Bailes, nenormālas bailes, a ja nu viss sabūrk? A ja nu…?

Bet varbūt tieši drupās var ieraudzīt patiesību? Varbūt kad viss brūk un sabrūk un vairs nav pie kā pieturēties var ieraudzīt to, no kā visu laiku ir bijušaas tik nenormālas bailes?  Un caur šīm bailēm…brīvība..jo nav vairs pie kā pieturēties. Un varbūt labi, ka nav…jo nav jau vairs ko īsti zaudēt.  Pozitīvais tēls ir raustījis no viena grāvja citā, tikai tāpēc, lai gūtu apliecinājumu no citiem-redz, es tāds esmu… Bet kāds es esmu- kāds? To neviens nevar zināt, tikai es pats… Neviens cits, es pats…