Reiz pie kāda Gudrā atnāca sieviete un teica:
— Tu divus gadus atpakaļ savedi un apprecināji mani ar manu vīru. Tagad es gribu šķirties. Tā es vairs dzīvot negribu!
— Saki, kāds tam iemesls? – painteresējās Gudrais.
— Visām vīri vakaros laicīgi pārnāk mājās, bet manējais vienmēr aizkavējas un par to mums ik dienas ir skandāli.
Gudrais izbrīnīti vaicāja: — Un tikai tas ir iemesls tam, ka gribi šķirties?
— Jā, protams, es negribu tā dzīvot – kopā ar cilvēku, kuram ir tāds ieradums: atbildēja sieviete.
— Protams, es jūs izšķiršu, tikai ar vienu noteikumu. Tagad atgriezies mājās un izcep lielu, garšīgu maizes klaipu un atnes to man. Kad to cepsi, tu nedrīksti sastāvdaļas ņemt no savām mājām. Sāli, olas, miltus un ūdeni tev jāpaprasa savām kaimiņienēm. Un noteikti viņām paskaidro sava lūguma iemeslu: teica Gudrais.
Sieviete devās mājās un ķērās pie darba. Aizgāja pie pirmās kaimiņienes un teica:
— Aizdod, lūdzu man glāzi ūdens.
— Kā tad tā, vai tad jums mājās ūdens beidzies un pagalmā nav vairs akas?: izbrīnīta vaicāja kaimiņiene.
— Ūdens ir, bet es aizgāju pie Gudrā un lūdzu viņu izšķirt mūs ar manu vīru, jo tas vienmēr aizkavējas darbā: paskaidroja sieviete.
Kā tiko viņa bija beigusi žēloties, kaimiņiene smagi nopūtās un teica:
— Ak, ja vien Tu zinātu, kāds man ir vīrs! Un sāka žēloties par savējo.
To visu noklausījusies, sieviete devās pie otras kaimiņienes, lai paprasītu karotīti sāls.
— Tev sāls mājās beidzies?: jautāja kaimiņiene.
— Sāls man ir, taču es biju aizgājusi pie Gudrā, lūdzu lai viņš izšķir mūs ar manu vīru… Nepaspēja viņa līdz galam pastāstīt savu bēdu stāstu, kad kaimiņiene iesaucās:
— Ak, ja vien Tu zinātu, kāds ir manējais vīrs! Un sāka žēloties.
Un tā ikvienā mājā, kur viņa iegāja, lai palūgtu sastāvdaļas maizei, viņa dzirdēja vienu un to pašu.
Beidzot maize bija gatava un sieviete devās pie Gudrā:
— Te būs tev garšīgā maize, ēd to kopā ar savu ģimeni, paldies Tev par visu, tikai nedomā mani izšķirt ar manu vīru.
— Kas notika, meitiņ?: jautāja Gudrais.
— Izrādās, mans vīrs ir labāks par visiem citiem!: viņa atbildēja un devās mājās.
Paldies par šo Gintai Filiai Solis
Avots: https://elims.org.ua/ Foto: Natālija Dorosh
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]