Nesen skatījos vienu brīnišķīgu filmu. Patiesībā jau kādu 14-to reizi. Un atmiņā ir palikuši divi teikumi: „Kad tu nedabū to,  ko gribi- tu ciet. Un pat ja dabū to, ko gribi, tu vienalga ciet, jo nevari to paturēt mūžīgi…”

 Interesani gan. Tad, kad tu saņem to, ko gribi tu esi laimīgs. Un galu galā mēs taču dzīvojam dēļ savām iegribām, pretējā gadījumā kāda jēga vispār dzīvot, ja nav iegribu un vēlmju. Jo taču apmierinājuma sajūta rodās, kad vēlmais saņemts, neapmierinājums rodās, kad vēlamais netiek saņemts. Un, ja tā padomā, tad visa dzīve balstās uz vēmēm-lielākām, mazākām…bet tās ir un paliek vēlmes.

 Bet kas ir patiesais neapmierinājuma izraisītājs? Kāpēc rodās neapmierinājums, kad vēlamais nav saņemts? Interesanti, bieži vien šķiet, ka vainīgi ir citi- apstākļi,cilvēki, liktenis utt…tikai ne es pats. Es esmu cietējs, ja nedabūju to, ko gribu. Bet, lai vai kā, neapmierinājuma sajūtu vienmēr es pats arī izjūtu, ne citi. Un vēl interesanti, kad iegiba rodās un par to domā vēl un vēl…tā kļūst arvien uzstājīgāka. Un jo vairāk uz viņu ieciklējās, jo mazāk redzams kļūst viss pārējais. It kā tā vēlme kļūst par visas dzīves jēgu….droši vien tāda ieciklēšanās tad ir sākums daudzām un dažādām traģēdijām. Jo kad ieciklē, tad ainu vairs nevar redzēt pilnīgu, aina pārvēršās par UZSTĀJĪGU GRIBU TŪLĪT UN TAGAD! Bet, kā zināms, ne vienmēr ir iespējams tūlīt un tagad…un tas tad arī rada problēmas un ciešanas. „Mamu, gribu šokolādi!”, saka mazais veikalā. „Nedrīkst šokolādi, tu jau šodien dabūji!” „Nu, bet es gribu vēl, gribu šito!” „Noliec, nekādas šokolādes!”….tālāk droši vien nav jāmin, kas notiek…. Un tanī brīdī mamma ir vainīga, ka viņa nepērk šokolādi-mamma ir sliktā (nekas, ka mamma ir vienīgais cilvēks pasaulē, bez kuras palīdzības viņš nebūtu izdzīvojis…diez vai tajā brīdī rodās šādas cēlas domas…)  Mums viņa iegriba šķiet drusku smieklīga dēļ kuras milzīgs skandāls. Bet, ja tā padomā, tad šīs te nedabūtās šokolādes variants mūs pavada visu dzīvi. Mainās objekti, nemainās- kad nedabū to, ko gribi-tu ciet.

 Arī  tā apmierinājuma sajūta, kas rodās kad vēlamais saņemts ir ne uz ilgu laiku, jo saņemto gribās paturēt uz visiem laikiem…un tas nav iespējams, jo agri vai vēlu būs šķirās. Baudu no šokolādes var gūt tikai šokolādes ēšanas brīdī. Pēc tam tā izgaist un paliek tikai patīkamās atmiņas…uz kuru bāzes tad atkal gribās izjust baudu no šokolādes. Bet, ja šokolāde nav pa rokai, vai dažādu iemeslu dēļ to nevar dabūt, rodās ciešanas. Pieradums pēc tām garšīguma sajūtām rada kārtējo „es gribu” Jo lielāks pieradums pie „es gribu” jo lielākas problēmas, kad nepiepildās „es gribu”. Cilvēks kļūst nervozāks, ātri aizkaitināmāks. Un to visu kontrolē „es gribu”-šokolādes variants. Atliek saprast, kad īstais nemiera cēlajs ir pati šī vēlme un iegriba- „es gribu” mazinās! Mazinās arī neapmierinātība. Mazinās tikai tapēc, ka sāc pievērst uzmanību saviem „es gribu” un arī vertēt cik viņi pamatoti un svarīgi un cik mazsvarīgi. Ja mēs saprastu, ka tieši šitie „es gribu” mūs izlaiž un izlutina, padara vājākus un nepacietīgākus…diez vai mēs viņus celtu prioritāšu augšgalā….. Varbūt pieradums lutināt sevi un izdabāt saviem ‘’es gribu” ir cēlonis tam, ka esam kļuvuši saspringtāki, nervozāki, nepacietīgāki?!

 Un droši vien apmierinājumu varētu izjust lielāku, ja zinātu, ka dabūtais ar mums nebūs uz visiem laikiem, tikai uz mirkli.Tad rastos vēlme izmatot, izbaudīt, izjust lietderīgi, pilnvērtīgi, nezaudējot ne mirkli. Jo tad nerodās doma-viss,esmu dabūjis un tas man tagad pieder. Un kolīdz rodas šī te sajūta-tas man pieder, rodas arī sajūta- es nekad no tā nešķiršos. Un vēlāk tas, kas man pieder kļūst par pašaprotamu. Un ieši tāpēc arī pazūd tā mirkļa burvība. Kad saproti- agri vai vēlu būs jāšķirās-mirkļa burvība pieaug un negribās zaudēt ne mirkli, lai izbaudītu. Sanāk, es pats sevi čakarēju noticot, ka viss, kas man pieder, pieder uz visiem laikiem.

Un kad nerodās doma-esmu saņēmis un tas man pieder, tad pārāk nepieķeries tam. Jo tieši pieķeršanās jau uzjundī to vēlmi nekad nešķirties, nekad nezaudēt, nekad neatdot. Pieķeršanās itin visu savāc savā varā.

 Kad man ir draudzene un esmu viņā iemīlējies-tā ir brīnišķīga sajūta-iemīlēšanās. Bet līdzās iemīlēšanās sajūtai dzimst arī sajūta, kad viņa man pieder. No sākuma tāda kā maskēta aiz cēlajām jūtām, bet tad kļūst spēcīgāka-ja es viņu mīlu, tātad es nekad negribu no viņas šķirties. Ja es nekad negribu no viņas šķirties, man vajag viņu paturēt, man vajag, lai viņa man pieder. Un es gribu viņu noturēt par katru cenu…. Un sākās problēmas, jo noturēt nevar neko. Tikai uz brīdi mēs varam būt kopā, jo visas satikšanās beidzās ar šķiršanos, agri vai vēlu. Un ja reiz būs agri vai vēlu jāšķirās, vai ir pamats ķildām, greizsirdībai, skaudībai, naidam utt? Vai jēdzīgāk nebūtu izmantot to kopā būšanas laiku, nevis lai kaut ko nemitīgi dalītu, pierādītu,izčakarētu, pārmestu. Tā pieķeršanās jau arī ir agsne visādām drazām. Un tā pieķeršanās nāk kā zaglis, kas izsūc visu jauko, skaisto, cēlo.  Droši vien mazāk vajadzētu domāt par tādu noturīgu nemainīgu-man pieder tas un tas, bet vairāk- pašlaik man ir tas un tas, bet tas nav mūžīgi, uz visiem laikiem, tāpēc prātīgi būtu izmantot to, kas man ir nezaudējot ne mirkli. Un tajā brīdī, kad jāšķirās nebūs tik lielas zaudējuma sajūtas…jo es taču zināju,sapratu un atcerējos- kaut kad būs jāšķirās…un tāpēc darīju visu to labāko, kamēr bijām kopā. Un ja reiz darīju visu to labāko, tad nav arī nekādu sirdsapziņas pārmetumu. Bet bieži vien jau ir tā-kamēr kopā, tikmēr kašķējās, bet kad notiek šķiršanās, tad cilvēku ceļ vai debesīs…tikai drusku par vēlu…

 Man kādreiz bija ļoti jauks un mīļš kaķis. Un pati doma, ka viņš kaut kur varētu pazust, vai nomirt likās man šausminoša, neizturama…šķita, pasaule apgriezīsies kājām gaisā, ja mans kaķis vairs nebūs kopā ar mani. Un es centos atvairīt šīs te skumjās, bēdīgās domas…Viņš ilgi dzīvoja. Bija ļoti gudrs, uzticams kaķis. Un manā acu priekšā viņš novecoja (arī es nekļuvu jaunāks). Bet dzīvnieki noveco ātrāk nekā cilvēki, jo viņu mūžs ir īsāks. Un, jo vecāks viņš kļuva, jo  bailīgākas, uztraucošākas manī bija sajūtas- es negribēju no viņa šķirties nekad. Es biju tik ļoti pieradis pie viņa, pieķēries. Atceros mūsu pēdējo kopā būšanas dienu. Viņš bija tik vecs, ka knapi varēja paiet. Bija izkāmējis, visu laiku gulēja uz paklājiņa. Viņam ļoti patika, kad viņu glaudīja, viņš bija tādā starā… Un arī tajā dienā…es viņu glaudīju, lai arī viņam bija grūti piecelties, viņš piecēlās, it kā gribēdāms kaut ko teikt (nu jā, kaķi jau nerunā)…un es nekad neaizmirsīšu, kā viņš uz mani paskatijās…bija nojauta, it kā pēdējo reizi…Tā bija pēdējā reize. Viņš tajā dienā esot izgājis no mājas un nekad vairs neatgriezās.

 Mana vēlme noturēt pēc iespējas ilgāk kļuva pēc tam par manu skumju iemeslu. Droši vien es neprotu atlaist..mēs jau neprotam, neesam gatavi, neesam trennēti. Gatavi mirklim, kad turētais jāatlaiž. Mēs dzīvojam pēc citiem standartiem-jo ilgāk, jo labāk…bet vislalabāk-uz mūžu. Ilūzija….Jo tas, kas nav sagatavojies, tam šoks. Un ko nozīmē sagatavoties? Mocīt sevi ar domām-drīz viss beigsies, visam gals…domāt un ieslīgt depresijā…nu nē, paldies, pietiek dzīvē problēmu. Drīzāk krist nevis pesimismā, bet ieraudzīt realitāti. Un realitāte, tāpat kā JA IR DIENA, TAD BŪS NAKTS nevienu neuztrauc, jo mēs zinam- tāda ir realitāte-pēc dienas sekos nakts, pēc nakts atkal diena. Šoks iestājas, ja liekas, kad diena būs visu laiku…un tad, ja iestājas nakts, tad ir tūtā. Varbūt tā kaut kā sagatavoties. Pierast, ka visas satikšanās beidzās ar šķiršanos. Un tas arī ļautu kļūt aktīvākiem, darīt kaut ko skaistu, piepildīt tos brīžus ar jauko, iepriecinošo. Pašas satikšanās gan nekad nebeidzās-mēs satiekamies un šķiramies un tas ir tāpat kā pienāk diena un tad iestājas nakts-nekāda šoka, nekādu pārsteigumu-tāda ir dzīve.

 Un neviens nekad neteiks, ka šķiršanās ir kaut kas patīkams…bet, lai vai kā-viņa tomēr notiek. Un, lai vai kā mēs censtos no viņas izvairīties-viņa notiek.  Un kad tu līdz sirds dziļumiem saproti, ka viņa agri vai vēlu notiks-kur te pamats sliktajam (naidam, skaudībai, dusmām…)-mēs visi esam nācēji un gājēji-visi! Tāpat arī lietas, vietas, cilvēki- viss ir tikai uz brīdi-parādās un pazūd.

 Saullēkti un saulrieti tāpēc arī ir tik skaisti-tie parādās un pazūd…un tu centies nevis noturēt, bet izbaudīt. Un tas skaistums un tā bauda ir patiesa, neatkātojama un brīniškīga… Pierastais vienmēr šķiet ikdienišķš un pelēks…Un pierastais rodas tad, kad liekās – nekas nemainās. Ja reiz pienāk jauna diena un saule aust….tad jau viss mainās. Tad jau nav parastu mirkļu. Un ja nav parastu mirkļu-kāpēc par tiem nepriecāties?!