Kad sāk pietrūkt, tad sāku atcerēties kopā pavadītos jaukos mirkļus un tas uzdzen ilgas. Kad viss beidzies un negribās, lai beidzies, tad rodas neizsakāmi skumja, nežēlīga smeldze. Pat iekšēja lūgšana- paliec, paliec, paliec…

Un es moku sevi ar skaistajām atmiņām, es dzīvoju telpā, kura mirusi un nekad vairs neeksistēs. Es vēlos to savā prātā it kā atdzīvināt, bet viss, ko atdzīvinot saņemu ir sāpes. Tā vietā, lai fokusētu uzmanību uz kaut ko citu, kaut ko nebijušu, kaut ko jaunu, es atgriežos pie vecā un mirušā. Negribu palaist. Dīvaini, kad man bija, tad es to tik pārspīlēti nenovērtēju, kad man vairs nav, tad tieši pretēji- novērtēju katru sīkumu, katru detaļu, patveros pagātnē un iesprūstu. Kapēc nevar novērtēt tad, kad ir? Kapēc tad, kad pazūd atverās acis? Kas tas ir par triku?

Cilvēki nāk un iet, nāk un iet…Kur palikuši ir mani bērnības draugi, ar kuriem sēdēju vienā smilšu kastē, ar kuriem šķita nekad nešķiršos-draudzība uz mūžu… Kur viņi ir? Katrs savā pusē, katrs ar citiem draugiem, ar citām dzīvēm. Un kaut kā dabīgi tas viss- sveiki un atā! Dīvaina pasaule- gribās paturēt, bet kad iegūts, tad uztvert to kā pašu par sevi saprotamu, kad pazaudēts, tad vēlme atgūt atpakaļ… Bet upe tek uz priekšu, tā nezin atpakaļgaitu. Pasaule virzās uz priekšu, tā nekad neatgriežas atpakaļ. Nezkapēc mans prāts patvērumu meklē atmiņās, ilūziju pasaulē? Un ko viņš tur grib sameklēt? Vairāk ilgošanās par to, kas beidzies? Vairāk skumju, satraukuma? Savādi…

Zini, ļoti maz vajag, lai pieķertos. Grūti nodalīt to robežu, jo pieķeršanās atnāk aizslēpusies aiz visām cēlajām jūtām… Man ar tevi ir labi un es tevi negribu zaudēt. Es neesmu izstrādājis savā prātā scenāriju tam, ka man tevi jāzaudē. Es gribu tevi paturēt. Un- jo ilgāk, jo labāk. Un gribu tevi paturēt, jo man ar tevi ir labi.  Bet paiet laiks, pamainās apstākļi un kaut kas ir nogājis greizi (agri vai vēlu kaut kas noiet greizi) un tad izmainās tava, mana attieksme. Untad viss atkarīgs vai mēs spēsim pielāgoties jauniem apstākļiem jeb uzstāsim uz vecajiem labajiem (mirušajiem) Bet tā sajūta…es tevi negribu zaudēt ir kaut kā iesēdusies prātā, kā tāds neveiksmīgi iekalts dzejolis…un kaut visi apstākļi liecina- laiks doties…pieķeršanās ņem virsroku un atmet atpakaļ…. bet cilvēki nāk un iet, nāk un iet….ir kas uzkavējās ilgāk, kas mazāk..gala rezultātā viss aiziet…

Kad sāk pietrūkt, tad sāku atcerēties kopā pavadītos brīžus. Ja starp mums nav pārāk liela barjera, tevi var satikt, mēs varam kopā pasēdēt un atcerēties…tikai nekad nedabūsim to, kas jau izdzīvots… Jo arī mēs paši sen esam izmainījušies. Mēs esam citi, kaut saucam sevi par tiem pašiem. Un arī apstākļi ir citi, pasaule nav pakļāvusies mūsu bezjēdzīgajai iegribai apstāties un griesties atpakaļgaitā. Un ja reiz viss griežās uz priekšu, tad arī domu virzienam jābūt uz priekšu… Viss kas bijis nebūs vairāk. Un varbūt, ka tā labāk, jo atgriežoties atpakaļ vēl un vēl un vēl paliek neinteresanti dzīvot. Interesantāk tad, ja viss ir jauns. Tik jāsaskata…