Vārdi apvaino, vārdi ievaino…. Vārdi nomierina, vārdi iedvesmo…. Vārdi izmej, vārdi nicina…Vārdi sajūsmina, vārdi atvieglo…Vārdi sāpina, vārdi iznīcina…Vārdi pamāca, vārdi iedrošina… Vārdi padara priecīgu, padara bēdīgu… Izeiktais vārds kā bulta vai nu trāpa pa neredzamo rētu un sāpina, vai trāpa un ārstē…

Vārdi ir skaņas, dažādu skaņu virkne…Pamēģini paklausīties runātājā un nekoncentrēties uz teiktā jēgu, bet koncentrējies uz skaņām… Līdzīgi kā, ja nezini ķīniski absolūti neko un ķīnietis tevi lamā, tevī aizvainojums nerodas, tu dzirdi tikai plikas skaņas, kuras brīžiem izklausās smieklīgas, brīžiem draudīgas, bet tās ir un paliek skaņas…jo nezini, ko viņš īsti saka. Viņš izskatās pēc tāda skaņu pūtēja. Pēc toņa var dzirdēt ir skaņa draudīga vai mierīga…tad var mēģināt pēc sejas pateikt ir ķīnietis dusmīgs vai priecīgs…Bet, ja neskatās, paliek tikai skaņas. Skaņas bez nozīmes.

Domas, kuras ir neredzamas ietērpjas dažādās skaņās un alfabēts ir kā skaņu karte, lai uztvērējs varētu orientēties, varētu saprast, lai uztvērējs zinātu neredzamo domu nozīmi.

Es domāju pie sevis. Tu nezini, ko es domāju. Ja es nepasaku, neietērpju savas domas vārdos, tu arī neuzzini. Manas domas paliek pie manis. Es varu dusmoties iekšēji, varu izjust prieku iekšēji…varu mīlēt iekšēji, varu ienīst iekšēji…

Domām nav formas, ja tās neizpauž, tās paliek neredzamas, nezināmas. Bet ja tās izpauž, tad tikai pa divām durvīm- vai nu ar ķermeņa  palīdzību, vai arī ar vārdiem. Ja man kaut kas nepatīk, es reaģēju. Ja esi mani nokaitinājis, es ar ķermeņa palīdzību tev iedodu pa muti…vai arī ķermeni es savaldu un lieku lietā savu muti un nolamāju tevi. Vai arī papriekšu nolamāju un tad iedodu pa muti.

Virza mani manas domas. Domas, kas neredzamas, nesataustāmas, bez garšas un smaržas… Savādi-visu pasauli kontrolē neredzamais spēks- domas. Līdzīgi kā atombumba-atomu ar aci neieraudzīsi, bet atombumba kā zināms var iznīcināt visu planētu…. Bet par savām domām es nezinu neko. Tās vienkārši rodās viena pēc otras, tusējās manā prātā. Es nevaru apstādināt domas, nevaru pateikt-viss, vairs nedomāšu. Es varu piedzerties un atslēgties, bet vienalga neapstādināšu domu plūsmu. Tās kā upe plūst un plūst un plūst… Kur lai sevi atrod starp miljardiem domu? Kur lai meklē?

Vārdi ir domu spogulis. Es varu mīlēt ar vārdiem, varu ienīst, varu piedot un varu aizvainot. Varu sasildīt… Ja nebūtu vārdu, kā gan es varētu dalīties, kā gan es varētu pateikt? Ja man sāp, es varu tev to pateikt un varbūt tu vari man palīdzēt. Sarp miljardiem cilvēku es runāju ar tevi un tu man atbildi. Mēs sazināmies, mijiedarbojamies. Un kad es dusmojos un tev izsaku vārdos ietērpto naidu, tas tevi sāpina, bieži vien iztukšo… Un tad, kad dusmas mani pamet es nožēloju, kad ļāvu savām domām ietērpties vārdos- manas domas tevi sāpināja.

Ja vien varētu iemācīties laicīgi pamanīt kā rodas dusmas…tad droši vien tās varētu apdzēst. Līdzīgi ar uguni- mazu uzšķilto liesmiņu vēl ļoti viegli var apdzēst, bet kad tā nekontrolēti uzšķīlusies, tad ir ugunsgrēks un viss nodeg…

Ja vien varētu laicīgi pamanīt to neapmierinātību, kas rada aizkaitinājumu un pēc tam dusmas…. Man nav laika pamanīt, esmu aizņemts ar pasaules baudīšanu. Savas domas esmu atstājis pilnīgā pašplūsmā…. Pilnīgā pašplūsmā atstājis to, kas šķiet atbildīgs par visu, kas notiek vai nenotiek. Domas virza pasauli-tās neredzamās…

Un PIEDOD, ja ar saviem vārdiem tevi esmu kaut kad aizvainojis. Zini, es sevi nepazīstu…tas gan nav nekāds attaisnojums, bet es vismaz ATVAINOJOS! (tātad apzinos, kad esmu tev nodarījis pāri.)