Kā var izdarīt tā, lai nav laika drūmām, sliktām domām? Nevar taču nedomāt. Tas šķiet notiek automātisku un nevar pavēlēt- nedomā par to. It īpaši kaitinoši liekas vārdi: “Būs jau labi!” “Nu nebūs!”, saka pretī tās drūmās domas, jeb šu drūmo domu kopums.

“Manā prātā rādās cita aina!” Drūmā aina prātā, kuru uztur drūmās domas par dajebko. Patiešām gribētos iemācīties regulēt, līdzīgi kā automašīnas stūri- pa labi, pa kreisi. Un pats skumjākais, ka drūmās domas es nevēlos itin nemaz…tās pašas uzrodās un it kā okupē manu iepriekš bijušo skaidro, mierīgo, priecīgo, jauko prātu. Uzlien kā tāda pļecka un viss, garastāvokļa nav, spēku izsīkums, bezpalīdzīgums. Viņas ir tās, kas mani moka, patiešām, tās neredzamās, netaustāmās, tās satraucošās. Un es neprotu tām pateikt- ejiet prom, jūs man neesat vajadzīgas. Tās vienkārši atnāk un pārņem manu prātu. Man gan neliekas, ka viņas ir man piederīgas, tās drūmās domas. Bet, kāpēc viņas mani un arī tevi vajā, kādā sakarā?

Kas tad ir domas? Viņām nav ne smaržas, ne garšas, tās nevar aptaustīt, iepakot un izmest miskastē. Tās nevar ieraudzīt, tām nav krāsas, formas. Es protu tikt galā ar nevēlamām lietām, piemēram, ja kāda mantiņa man ir noriebusies, es to izsviežu miskastē un miskasti aiznesu uz konteineru, un viss, tā mantiņa ir tālu prom no manis un man netraucē. No cilvēkiem arī es varu aizlaisties. Bet, tās domas, tās nemitīgi prātā parādās….un, ja nepievēršu pārlieku uzmanību tām vai novēršu uzmanību uz kaut kādām citām domām…dažreiz viņas pazūd, izgaist un nāk citas domas. Miljoniem, miljardiem bezgala daudz un dažādas. Ar savu uzmanību es tās spēju izgaismot. Neredzamas, bez formas…Intreresanti, visu laiku licies, ka domas rodas smadzenēs, ka smadzenes ir domu mājvieta. Bet, te ir kaut kāda pretruna. Manām smadzenēm ir forma, tās ja labi grib var aptaustīt, tām ir krāsa, garša noteikti arī… Kā gan var rasties kaut kas, kam nav formas tajā, kur forma ir? Kā gan materiālais var būt avots nemateriālajam? Rodas pretruna, līdzīgi kā, ja paņem mālu no zemes un uztaisa māla krūzi, tad krūzes avots nevar būt gaiss vai kaut kas, kam nav formas. Krūzes avotam ir jābūt māliem. Ja no gaisa mēģinās uztaisīt māla krūzi, tur nekas nesanāks. Līdz ar to domām noteikti ir cita mājvieta, nevis smadzenēs… hmmm…

Un pilnīgi noteikti kaut kur, kur nav formas….tāpat kā manām domām, kuras nevar ieraudzīt un pataustīt… Bet, es esmu pieradis ticēt tikai tam, ko es varu pataustīt, pasmaržot, pagaršot, sadzirdēt un ieraudzīt… Bet, padomā, ko šis te neredzamais spēks var izdarīt…tikai padomā! No domām rodās tālākā ķēdīte. Ja es iedomājos, ka gribu paēst, tad manas domas virza manu ķermeni uz virtuvi vai veikalu un es mēģinu apmierināt sava ķermeņa vajadzības, lai gan tieši manas domas ir kā iniciators, kuras signalizē par ķermeņa izsalkuma sajūtu…

Kad manā prātā ir dusmīgas domas, es bieži vien nesavaldu savu mēli un tad jau manas domas var ietekmēt arī citus, ja nesavaldu ķermeni, tad mans ķermenis dusmīgo domu vadīts nodara pāri citam ķermenim. Un tieši manas dusmīgās, neredzamās domas ir kā iesākums…tās mani virza uz labo vai ļauno. Uz noderīgo un bezjēdzīgo. Bet, es nekad neesmu pētijis tās savas domas, man liekas, ka es pats esmu manas domas un viss, nav ko tur spriedelēt, es esmu tas, ko es domāju un mani neinteresē no kurienes rodas tās domas, kāpēc…vienkārši domāju un viss… Es viņas neanalizēju tik pat uzmanīgi kā veikalā augļus- sabojājies tas vai svaigs, kāda starpība, bāžu groziņā un eju par to maksāt…Nu nē, man svaigu vajag, es maksāšu par svaigo nevis sapuvušo, kam man sapuvis auglis, ja ēst to nevar, tik vien kā miskastē iemest…Bet, kam man satraucošās, negatīvās domas? Ko tās man reāli dod? Patiešām ko? Tikai es nezinu kā no tām atteikties, kā viņas palaist garām, neņemt vērā. Tās spontāni rodās, it kā no nekurienes. Nu, piemēram, garastāvoklis var samaitāties sekundes simtdaļā un nav īsti skaidrs kāpēc, no kā… Bet nevar būt tā, ka no nekā, iemesls taču kaut kāds vienmēr ir…tikai es nezinu to iemeslu. Nezinu….

Un tās negatīvās domas satrauc  prātu, tās izsit no miera stāvokļa, tāpēc ir nevēlamas. Jo neviens taču nekad neteiks- es esmu tik ļoti laimīgs un mierīgs, kad sadusmojos, prieka pārņemts, kad izjūtu skaudību, greizsidrību.. Alkatīgas domas vai tad ļauj izjust piepildījumu? Jeb tomēr pietrūkumu? Nu nē, tās domas pa tiešo satrauc manu prātu, liek izjust nemieru, iekšēju sasprindzinājumu un daudz visādus nevajadzīgus blakus efektus. Un nekad to iespaidā es nesajutīšos priecīgs un ar dzīvi apmierināts, nekad es nejutīšos brīvs. Tās parādās it kā no nekurienes un atņem man mieru. Tāpēc nevēlamas. Un vistiešāk domas ir atbildīgas par to, kā es jutīšos šajā pasaulē, jo tieši viņas nemitīgi ir kā orientieri, apzīmētāji, kas tad ir. Tās izdekorē to realitāti tādu, kādu to uztveru. Nevis realitāte ir pati par sevi un es nabadziņš tajā iemests, bet tieši domas rada to realitāti, ar domu palīdzību es to uztveru, domas nodrošina manu pasaules skatījumu pa tiešo. Neredzamais spēks, līdzīgi kā atoms- neredzams, bet kāds milzīgs spēks tajā, ja reiz ar atombumbu var iznīcināt teju vai visu. Neredzams, bet tomēr… Tad, ja tā salīdzina, iedomājies kāds domām ir spēks, ja viņas iemācītos kaut kādā veidā kontrolēt un izmest nevēlamās miskastē, kā izmetam nevajadzīgas lietas. Vai tad uz pasaules nebūtu paradīze? Hmmm…

Un te nu atkal pa vidu iejaucās manas “kritiskās” domas un saka manām sapņotāja domām- “Nekad tas nenotiks, nekad… “ Un tad atkal sapņotāja domas pretī: “A ja nu tomēr…?” Mūžīgā iekšējā un globālā labā un ļaunā cīņa…Kur tad ir to iesākums? Vai ne mūsu pašu prātos, kuros dzimst domas? Dīvaini, ka cilvēki cauri gadsimtiem ir cenušies iekarot milzīgas teritorijas neskaitāmos karos, iznīcinājuši ļoti daudz citus cilvēkus, bet tā arī neko līdz galam īsti neiegūstot. Bet, savas neredzamās domas nav iemācijušies pakļaut. Lai vai kā, ārpasauli nav nekāda māksla iekarot, faktiski tāda iekarošana ir bezjēdzīga. Kaut vai karā iznīcinot savu ienaidnieku- kāda jēga? Ja reiz viņš tāpat ir nolemts nāvei, agri vai vēlu. Agri vai vēlu ienaidnieks aizies bojā. Sanāk, ka tiek nogalināts tas, kas tāpat nāvei nolemts. Bezjēdzīga nevajadzīga darbība- ņemt ieroci un nogalināt otru. Saprastu, ja visi būtu ilgdzīvotāji, kuri nekad nemirtu, bet…. Un kas tad ir izcīnīts? Lai vai kādas cīņas ir bijušas, kas tad ir izcīnīts, vai tiešām pasaule ir palikusi mierīgāka? Vai tiešām jau te ir paradīze? Ja ar kariem būtu iespējams kaut ko panākt, tad jau sen te vajadzēja būt paradīzei, jo tik daudz dzīvības ir upurēts… Kur ir tā paradīze?

Kā būtu ar sava prāta iekarošanu? Interesanti, nevis visu savu uzmanību fokusēt uz citiem, bet uz sevi…izravēt savas neredzamās nezāles. Izravēt negatīvās domas, lai tās neierastos nesaukti un neatņemtu mieru un prieku. Tās nāk nesauktas un ne no ārpuses nāk. Bet, tieši ārpusi es visvairāk gribu regulēt un kontrolēt, lai tā atbilstu “manu domu uzstādījumam”…. Savādi-it kā man ir netīra seja un visapkārt tūkstoš spoguļu, kuros rādās manas netīrās sejas atspulgs. Visu dzīvi es to vien daru, kā mēģinu notīrīt savas netīrās sejas atspulgu no spoguļu virsmām un tas kā nemainās, tā nemainās. Esmu centies nopulēt tik daudz spoguļu un vienalga, nekā… Un te pēkšņi kāds man pasaka- eu, tev seja netīra, notīri to… Un iedopmājies, notiek neticamais- līdz ko notīru pats savus netīrumus visos daudzajos spoguļos parādās kas? Parādās manas tīrās sejas atspulgs…. Atliek tikai pašam SAVUS NETĪRUMUMS NO SAVAS SEJAS NOTĪRT…un visa māksla… Smieklīgi un traģiski reizē…