Viņu kaunināja, jo vinš nezināja. “Kā tu vari nezināt? Tev ir jāzin!”

Tie, kas kaunināja sajuta sevī milzīgu pārākumu- sak, kas tas par muļķi un stulbeni te manā priekšā! (It kā paši visu zinātu!)

Un viņš sajutās nenozīmīgs, kā nulle, jo nezināja! Citi bija par viņu gudrāki, viņš stulbāks.
It kā otra noniecināšana, kaunināšana kaut ko mainītu! It kā no tā viņš pēkšņi varētu kļūt gudrāks. Nekļuva, tieši par spīti- viņam iepatikās palikt muļķim.

Kaunināšana ir tāda agresijas forma, kas uzdzen cilvēkā mazvērtību. Bet ikviens uz šīs planētas KAUT KO NEZIN! Ik viens! Līdz ar to justies vainīgam par to, ko nezini ir bezjēdzīgi! Neviens visu nezin, aprobežotā pasaulē dzīvojam, tāpēc nav jājūtās par to vainīgam vai mazvērtīgam. Labāk taču ir uzzināt, ja interese!
Nav jānēsā muļķa un stulbeņa smagums. Tieši pretēji- katrs kaut ko nezin un tas ir normāli! Viens orientējās skaitļos, cits mūzikā, cits nekur (un viņš nav ne labāks ne sliktāks par pārējiem)

Nav labāku un sliktāku…nekad nav bijuši un nekad nebūs- viss atkarīgs ar ko salīdzina!
Kaunināšana ir tikai tāda bezjēdzīga pazemošana, neko tā nedod! Turpretī iedrošināšana, ieinteresēšana gan!