Smilšu pilis jūras krastā, tā visa mūsu dzīve. Un nav zināms kurā brīdī kāds vilnis tās noslaucīs. Nav zināms! Jūras krastā tās celtas, kamēr jūra mierīga, tikmēr tām ir iespēja būt, bet ne uz visiem laikiem, jo jūra ir mainīga, vēja stiprums, kas iekustina ūdeni te palielinās, te samazinās. Un neviens nezin, kurā brīdī smilšu pilis jūras krastā atkal par smiltīm pārvērtīsies. Tās jau nepazūd, vien par smiltīm pārvēršās. Un tad liekas, ka visi pūliņi ir bijuši veltīgi. Bet, nav jau velītgi- kamēr tā pils tur jūras krastā stāv, tā iepriecina. Nav laikam nekā jaukāka, kā darīt dzīvē to, kas iepriecina……citus….!

Paplašinās redzes loks, ja pa īstam aptver- uz kādu mirkli tā te ir iespējama. Kāpēc teikt: “Tā ir mana? Te es esmu saimnieks un īpašnieks?” Varbūt prātīgāk ir atvērt durvis visiem, lai pēc iespējas vairāki to izbauda…un kad jūras viļņi to sabrucinās un pārvērtīs atpakaļ par smiltīm, nebūs nekādas nožēlas. Radusies uz kādu mirkli un tikmēr daudzus iepriecinājusi. Kā gan tā var būt “mana” smilšu pils? Veidota no smiltīm, par smiltīm pārvērtīsies. Nekas te nav “mans”! Itin nekas.

Un visi mēs esam neaizsargāti, jo meklējam patvērumu tur, kur tā nemaz īsti nav… Neaizsargāts jūtas tas, kas meklē aizsardzību. Tāpēc arī meklē, jo neaizsargāts jūtās. Visneaizsargātākie ir tie, kas jūtas aizsargāti tur jūras malā būvējot smilšu pilis. Kas ar pilnu pārliecību tajās patvērušies… Tos arī visvairāk jāžēlo, jo viņi nezin, kur atrodas. Viņi nevar sagatavoties…Un tā ar visu dzīvē- nav precīzi zināms Tāpēc sāp, kas sabrūk, tāpēc ir bailes, jo tik daudz cerību ir lolots, tik daudz gaidu. Bailes no pazušanas, no iziršanas, bailes no beigām, bailes no tā, ka ierastais tiek aizskalots. Tik tuvais…

Un te nu mūs visus vieno šis trauslais moments, mēs visi esam kā smilšu piļu cēlāji jūras krastā un ticam, ceram, ka celtā pils noturēsies pēc iespējas ilgāk, ja ne uz visiem laikiem .Ar savām cerībām mēs ticam. Un kamēr laika apstākļi mierīgi, tikmēr pilis ir iespējamas. Taču kad tās tiek aizslaucītas… neviens nav vainīgs…Smiltis jau nepazūd! Tas nozīmē- ir iespēja celt atkal jaunas un jaunas… Smiltis jau nepazūd!