“Ja varētu dzīvi sākt no sākuma, ko tu mainītu?”

“Zini, ar tām zināšanām un to pieredzi, kas man ir tagad es saprotu, ka esmu dzīvē pieļāvis daudz nopietnas kļūdas. Es varētu sēdēt un visu mūžu sevi tajās vainot, nepiedot sev, bet dzīvē nemitīgi notiek kaut kāda attīstība. Un tas, ka apzinos tās kļūdas kā nopietnas liecina par manu briedumu. Es vairs neesmu tajā punktā, kurā biju, esmu pakāpies uz augšu, izaudzis no tā. Jo, ja būtu dīkstāve, es nekad neapzinātos savas kļūdas. Es turpinātu tās pieļaut. Izlabot tās varu apzinoties.  Apzināties es varu, ja man ir zināšanas- kas ir kļūda un kas nav. Ar aizsietām acīm grūti virzīties uz priekšu.

Kaut kā atskatoties uz to tēlu, kas darbojās konkrētos apstākļos, konkrētā vecuma posmā- es nemaz viņu nepazīstu- to savu ‘’es’’, kurš šķiet ka ir nemainīgs, noturīgs, pastāvīgs. Viņš- ‘’mans es’’ tajā laikā ir pieļāvis tik daudz kļūdu…aiz nezināšanas. Visas pasaules kļūdas dzen saknes nezināšanā. Ja vien varētu mainīt… Bet vai tad nevar?  Vai patiešām ir nolemtība?

Es nevaru sev piedot… Ko? To, ka tā rīkojos…to ka neizdarīju to, ko vajadzēja, to ka nesanāca tas un tas, to un to… Es skatos uz savu ‘’es’’ un man viņš riebjas…brīžiem patīk, brīžiem riebjas.

Ja es varētu sākt dzīvi no sākuma…. Kas ir šis te ‘’es’’? Kuram ‘’es’’ šī dzīve pieder? Kurš ‘’es’’ šo dzīvi dzīvo? Ja tā paskatās- miljoniem personību, kuras nekad nav nofiksētas. Bet šķiet, ka ‘’es’’ ir tāds pastāvīgs kā kaut kāda lieta manī. It īpaši  stipri sajūtams, ja kāds manam ‘’es’’ pasaka kaut ko aizskarošu, tas uzreiz iznirst un uzpeld kā liels mākonis, kas ieņēmis aizsargpozīciju.  Vai tieši pretēji paliek maziņš un nenozīmīgs.  Izplešās vai saraujās. Un tad vēl mana paša domas par manu ‘’es’’ Manas domas par manu tēlu. Kāpēc tēlu? Tāpēc, ka visi mani iepriekšējie ‘’es’’ ir pārstājuši eksistēt. Viņu vairs nav. Viņi ir darbojušies konkrētā laikā, kas jau ir bijis. Un tas, kas bijis nekad vairs neatgriezīsies. Tikai nezkāpēc tie mani iepriekšējie ‘’es’’ velkās līdzi. Un ļoti spilgti velkās līdzi tie, kuri ir kļūdijušies. Kāpēc es nevaru ielaist sevī svaigu elpu, jaunu brīvu telpu, līdz ar to bezgalīgās iespējas. Tā vietā nofiksējos un palieku ar izelpu.

Mans personīgais stāsts ar tik daudz un dažādām lomām velkās man līdzi.  Un tu man prasi,  ko es mainītu ja varētu dzīvi sākt no sākuma. Bet es nemaz nezinu kur ir tas sākums. Es neatceros kā piedzimu. Man nav atmiņu… Man nav personīgas pieredzes. Un tu runā par kaut kādu sākumu, izejas punktu. Kur viņš tāds ir?

Dzīves laikā moments nomaina momentu, nav pieturvietas, kur apstāties. Mana elpošana par to nemiīgi atgādina. Es katru brīdi piedzimstu un nomirstu- ieelpa- dzīvība, izelpa- nāve. Un viss…”