Ja cilvēks noslēdzas no sevis, parādas emocija, ko sauc par vientulību.

Manuprāt, tas nav atbilstošs vārds. Vientulība nav atkarīga no tā vai tu esi viens vai arī ar kādu kopā. Tā ir IEKŠĒJA trūkuma sajūta, kas informē par šo pārrauto saikni.

Bet cilvēki ir pieraduši šo trūkumu aizpildīt ar citu uzmanību, tāpēc arī tāds vārds. Jo, ja citi tevi pamana, tu sajūties, ka esi. Pat ja sevi nejūti.

Šī ir otra veida atkarība.
Ja cilvēks neuzticas sev, viņš nespēj pats pieņemt lēmumu. Viņš nespēj uzņemties atbildību. Viņš nespēs ieklausīties sevī. Ir nepieciešami padomdevēji, eksperti, ideoloģijas, kas norādīs virzienu. Cilvēks tiecas pēc šīs skaidrības atrašanas ārpasaulē. Tā ir trešā veida atkarība.

Ir vēl daudzas atkarības, kas rodas cilvēkam noraidot sevi. Šīs atkarības ir narkotiskas. Lai arī cik dabū no citiem, pēc brīža vajag vēl. Un vajag vairāk. Cilvēks ir gatavs cīnīties, jo VAJAG aizpildīt šos iekšējos trūkumus.

Tik viegli ir sākt melot un izlikties, lai apkārtējie viņu pieņem, lai uzskata par labu. Ir viegli ļauties ilūzijām. Tas ir viegli, jo cilvēks jau ir noraidījis sevi un patiesība ir mazsvarīga.

Atdalījies cilvēks jau dzīvo melos. Svarīga izdzīvošana.

Visas šīs atkarības padara cilvēku viegli manipulējamu. Un mūsu sabiedrībā tas tiek izmantots, lai cilvēku aizvirzītu vēl tālāk no viņa paša. Tad šī kontrole kļūst vēl lielāka.

Ir viegli kontrolēt izsalkušus cilvēkus, bet ļoti grūti paēdušus..

Bet risinājums ir tik vienkāršs – cilvēku, kas spēs saskatīt un pieņemt sevi, neviens nespēs kontrolēt. Viņš nejutīs šo izsalkumu, šo atkarību.

Un cilvēks, kas ir saskaņā ar sevi, ir patiesi brīvs.

Andris Ciekurs