Izlietu ūdeni nesasmelsi, viņi saka… Bet, es spītīgi turpinu smelt, smelt, smelt… Kas beidzies vairs nekad neatgriezīsies, viņi saka… Bet es turpinu  – cerēt, cerēt, cerēt… Prāts nofiksējas uz kaut ko un nevēlas atlaist. Tā mūžīgā saldsērīgā dziesma: “Mans, mans, mans, mans…”

Izliets ūdens nesasmeļās atpakaļ, tas iesūcās, izžūst, sasalst, pārtop…Tur neskan mana pieņemtā mantra: “Mans, mans, mans, mans…” Tajā nav itin nekā, vien notikums, kas nomaina citu notikumu un atkal citu. Pat tos gribās apstādināt un paturēt.

Vismīļākā bērnības spēļmantiņa, kura tolaik man bija itin viss, nekā cita- prāts nofiksējies un gūst it kā neizsmeļamu prieku un no otras puses satraukumu- ka tik kaut kas ar to nenotiek, ka tik kāds neatņam, ka tik, ka tik… Esmu arī to kā mantru iekalis savā prātā: “Ka tik, ka tik, ka tik…” kaut kas nenotiek. Raizes, kas uzdzen bailes, kas uzdzen nevajadzīgu satraukumu un tad prasās pēc mierinājuma, kuru meklē kur nu kurais- alkohols, saldumi, sekss, cigaretes, mūzika, mīļotais cilvēks, glāsti, dabas skaistums… Paši sevi satraucam un tad ejam meklēt mierinājumu… Bet, miers patiesībā ar mums ir visu laiku, tikai aizēnots ar vispārēju bezjēdzīgu trauksmi. Jo kad pazūd šie: “Mans” un “ka tik”, kas paliek?

Krūze ar ūdeni izkrita no manām rokām, sašķīda smalkos jo smalkos gabaliņos…to vairs nesavākt kopā tādu kāda tā bija pirms mirkļa. Pirms tam tik garu ceļu nākusi no smiltīm, māla, tad meistara rokām, kas to izveidoja un tad tā nonāca veikalā, tad es to nopirku, tad tā pildīja kādu brīdi savu “krūzes funkciju” līdz šim brīdim, šodien tā nonāca manās rokās, to piepildīju ar ūdeni, nesu.. un…krūzes nav…. Ja tā bija dārga, nozīmīga, aplipināta ar tiem: “ Mans, mans, mans, mans” es laimīgs nejutīšos nudien. Paskaties kā tas “mans” patiesībā iedobežo, tas it kā iekapsulē, ierāmē, iesaldē- “mans-mūžīgi mūžos, uz visiem laikiem” Un tad tas plīst, lūzt, sadeg, izdziest, aiziet, pazūd… Visas dzīves klapatas no tā vien, ka neredzu lietu un pasaules reālo dabu, tā visu laiku aizslīdz no mana skatu punkta. Visi saka, ka piederēšana ir dabiska, taču cik daudz ciešanu dēļ šīs piederēšanas rodās? Ne jau saplēstā krūze sāp, bet gan piederēšanas sajūta-“tā bija mana krūze”. Ne jau nodegusī māja, ne jau atņemtās tiesības, ne jau izjukusī laulība…. “Mans, mans, mans, mans”- tas rada sāpes.

Un es turpinu smelt izlieto ūdeni, kaut tas jau pārtapis, pievienojies, aiztecējis, palicis citā formā. Arī krūzes lauskas uz kurām es skatos un pārdzīvoju nekad nesavāksies kopā. Un “TU MAN ESI TIK DĀRGS…” kad pārtop “ES TEVI IENĪSTU…” Viens un tas pats cilvēks pilnīgi pretējās gaismās…. Šķiet tā ir viņa vaina vai ne? Bet, patiesībā viņš vienu brīdi bija atbilstošs maniem priekšstatiem un citu nē… Atkal “mans, mans, mans, mans…” Caur šauru prizmu, ļoti šauru… Un netieku vaļā no tā…