Kādu dienu, kad Meistars gāja pāri laukam, viņa priekšā parādījās kāds jauns, uztraucies cilvēks. Viņš bija tik satraukts, ka nespēja neko uztvert no tā, ko sacīja Meistars. Meistars uzaicināja puisi uz pastaigu.
Pēc neilga laika abi apsēdās pie dīķa. Meistars ierosināja jaunietim iemest dīķī akmeni. Visapkārt iemestajam olim dīķi izplatījās sīku vilnīšu apļi.
Meistars jautāja puisim, no kurienes radās vilnīši? Puisis nekavējoties atbildēja, ka tos radīja dīķī iemestais akmens.
“Lūdzu, ieliec roku ūdenī un apstādini tos”, ieteica Meistars.
Nesaprazdams, ko īsti Meistars ar to domājis, puisis iebāza roku ūdenī, kad vilnītis bija tam pietuvojies, bet no tā radās atkal jauni vilnīši.
“Vai tu tos vari apturēt ar rokām? “ jautāja Meistars.
“Nē, Meistar, es radīju vienīgi jaunu viļņošanos. “
“Ko darīt, lai nesāktos viļņošanās? …Meistars pasmaidīja un turpināja, “Nākošo reizi, kad jutīsies nelaimīgs, noķer akmeni, pirms tas iekrīt ūdenī. Netērē laiku cenšoties likvidēt to, ko esi izdarījis. Labāk izmainīt darbību pirms esi to veicis.
“Bet, Meistar, kā es varu zināt, ko es darīšu pirms esmu to izdarījis?”
“Uzņemies atbildību par to, kā tu dzīvo savu dzīvi. Ja esi pie ārsta, lai izārstētu kādu slimību, jautā ārstam, lai palīdz saprast slimības cēloni, nevis tikai apstrādā “viļņus”. Turpini uzdot sev jautājumus.”
Jaunais puisis pārsteigts skatījās uz Meistaru un viņam sagriezās galva. Tad viņš saņēma drosmi un jautāja Meistaram : “Es nācu jums uzdot jautājumus, lai saņemtu atbildes…vai jūs domājat, ka es zinu atbildes?”
“Tu vari nezināt atbildi tieši šobrīd, bet, ja uzdosi sev pareizus jautājumus, tu atradīsi atbildi”.
“Kuri ir pareizie jautājumi, Meistar? “
“Nav nepareizu jautājumu, var būt vienīgi neuzdoti jautājumi. Mums ir jājautā, jo nejautājot mēs nevaram saņemt atbildes. Bet tā ir tava atbildība- jautāt. Neviens to nevar izdarīt tavā vietā.”
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]