Dzīvoju savā ilūziju burbulī ļoti pārliecinoši.  Burbulis šķiet necaursitams, tāpēc  nekad to neatstāšu, jo te drošāk. Patīkami lidināties pa telpu un būt drošībā. Man ļoti bail no nedrošības, nevaru izturēt, tāpēc te ērtāk- ilūziju burbulī.

Tas mani nēsā uz priekšu atpakaļ. Es lidoju, caur burbuli redzu citus tā, kā man ērtāk. Un, lai arī skaidri neko nevar redzēt, jo tās burbuļa sieniņas miglainas, ja skaidri neredzu- piedomāju pats tā, kā  vēlos, nevis tā, kā ir. Ļoti švaka redzamība, tāpēc arī piedomāju nemitīgi- no tā arī šis ilūziju burbulis man apkārt ir. Iedomu radīts.  Un kāda starpība, kā ir?  Man svarīgi, lai es labi un ērti jūtos un viss.

Trausls patiesībā ir burbulis, kurā es lidinos, ļoti trausls- man šķiet pārliecinošs un necaursitams. Grūti būtu kādam mani pārliecināt, ka jebkurā brīdī tas var pārplīst- pukš un viss…
Nē, nē, nē, nē….nedrīkst tā domāt, bailīgi paliek, nenormāli!  Kas tad es būšu bez sava ilūziju burbuļa? Kur es būšu? Kā es būšu? Kas paliks ar manām pārliecībām, manām vēlmēm, maniem mērķiem, galu galā, kas būs mana dzīve bez mana ilūziju burbuļa? Šobrīd viss ir ļoti ”skaidrs”- redzu to, ko gribu redzēt un man ir labi- nelido man klāt ar savu ilūziju burbuli, nevajag!  Nejauc man prātu!

Pārplīsa… Kāds pārplēsa! Kur es esmu? Kas es esmu? Šausmas, nav kur atbalstīties…nav kur…! Viss sabrucis, viss beidzies, esmu bez aizsardzības telpā- ļoti ievainojams, trausls, bezspēcīgs- bet, bez ilūziju burbuļa.. Pārēje lidinās drošībā…Es nedrošībā, viss atņemts- viss! Vai varbūt atņemts tas, kas nekad nav bijis patiess, nekad nav man piederējis?
Nenormālas bailes…šoks… Un neizturama vēlme atrast jaunu patvērumu- jaunu ilūziju burbuli…

Bet varbūt palikt telpā bez? Ko gan vairs zaudēt?  Ko…?