Satiku reiz vienu čali, kas sēdēja meža maliņā un skatījās debesīs. “Sliņķis” nodomāju…
A viņš smaidīdams skatījās man sejā un teica: “Jā, jo man neko īsti nevajag.. “
“Kā? Tad kāda jēga ir dzīvot?”
“Bet tu pats īsti zini pēc kā tu skrien?”
“Dabīgi- pēc labākas dzīves es skrienu-pēc komforta! Bet tu, skatos tā arī sēdēsi zem koka visu dzīvi un neko nesasniegsi!”
“Bet, kapēc tu domā, ka man nav nekādu sasniegumu? Mani sasniegumi ir tajā, ka es izjūtu apmierinājumu te tā vienkārši sēžot zem koka, bet tu visu laiku skrien un skrien un miera tev nav nekāda. Padomā, cik daudz tev vēl ir jāpaspēj un tu domā visu paspēt? “
“Tad ko tu piedāvā- nosēsties tev blakus un kūkot? Lietas ir jābīda, vecīt nevis jāsēž! Tu saproti, citādi visu dzīvi palaidīsi garām!”
‘Ak jā..palaidīšu garām…Bet ko tieši es palaidīšu garām?”
“Nu, bet tevi apmierina tas stāvoklis kādā tu atrodies? Tev taču nekas nepieder! Vajag māju, darbu, ģimeni, bērnus…visu vajag…Vajag naudiņu sapelnīt, lai varētu aizšaut uz siltajām zemēm. Naudiņu vajag, lai varētu nopirkt ko vēlies…Halllooo- tu no citas galaktikas? “
“Kā ko …tad tu varēsi mierīgi atlaisties un izjust apmierinājumu!”
“Bet TO APMIERINĀJUMU JAU ES TAGAD IZJŪTU! Kam man izskriet tādu gaisa gabalu, lai sasniegtu to, ko esmu jau sasniedzis?”
“Njā…..”
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
