Nemāku saskatīt dzīvi pozitīvā gaismā, laika gaitā ievazājies ieradums redzēt nepilnības. Uzreiz pamanu putekļus uz galda, nekas, ka galds ir skaisti noformēts.

“Jūs protams esat labs cilvēks, bet diemžēl ne manā gaumē, jo jūs esat pārāk uzbāzīgs, tāpēc es nevēlos jūs redzēt.” “Jā, ēdiens ir garšīgs, bet garšīgāks tas būtu, ja lietotu citas sastāvdaļas.”

Un neko nevaru padarīt- automātiski redzu trūkumus un uzreiz viss šķiet tāds kā sabojāts, tāds kā negatīvs, tāds kā atmetams. Visu laiku kaut ko gribas uzlabot, pārveidot. Un tas dzen izmisumā, ka atrodos uz planētas, kas pilna ar nepilnībām. Nekad nav līdz galam labi, jo pietrūkst kaut kas. Vai varbūt pietrūkst spējas fokusēt uzmanību uz skaisto?

Un pasakiet vēl ,ka nav jātiecās uz pilnīgumu uz ideālo? Es tiecoos tik ļoti, ka esmu aizmirsis īsti saskatīt to skaisto un ideālo, kas jau ir, tā vietā akcentu lieku uz trūkumiem. Pats sevi apzogu, jā, bet ko darīt? Interesanti zināt, vai no mana skatu punkta visi trūkumi transformēsies? Vai tie izzudīs, ja es tos pamanīšu? Jeb tas ir kaut kas tāds, ko nevar labot, jo duālā pasaulē dzīvojam, kurā viss sastāv no pretstatiem. Kaut kur ir lielākas vai mazākas nobīdes un tad gribās visu laiku to balansu, bet nav… Un tad skatu punkts nofiksējās uz nepilnībām un tiek vēl vispārināts. Tik pat labi tas varētu nofiksēties uz pilnībām.

“Ja tu man izdari pāri, es automātiski tevi ielieku pāri darītāja kategorijā un nemaz neticu, ka tu kaut kad mainīsies. Vienreiz izdarīji un viss ar tevi ir skaidrs, manā dzīvē esi norakstīts nekam nederīgs cilvēks. ” Es tavu kļūdu vispārināju un piedēvēju tev, absolūti aizmirstot tavas pozitīvās īpašības. Un kaut tu 100 reiz man labu esi darījis, atliek tev vienreiz izdarīt kaut ko sliktu un tu paliec sliktais uz visiem laikiem. Laikam to sauc par ļaunatminību.  Vai arī nespēju piedot. Jo es tik ļoti tevi idealizēju un pēkšņi tu pret mani šitā… Un, ja tā padomā, tik daudzi man ir pāri darījuši, ka man patiesībā nemaz nav īstu draugu, jo viņi visi kaut kad ir izdarījuši kaut ko sliktu un es to neaizmirstu, jo ir tāds ieradums redzēt neplinības. Ir un viss….. Un no tā visi cilvēki, kas man apkārt ir sadalīti pa stingrām kategorijām- “drusku draugs” “paziņa” “pāri darītājs”, “liels pāri darītājs”, “tukša vieta”, “tuvinieks”… Smalki un sīki rāmojos iedalīti tie satāv manā prātā. Un ja tā padomā, cik daudz “pāri darītāju”….ārprāts… Lielākā daļa. Un es nabadziņš “cietējs”… Bailīgi dzīvot, nudien!

No rīta pamostos ar sliktu garastāvokli, jo pa nakti bija jāpārstrādā tik daudz informācijas. Un dienas laikā arī viss šķiet kaitinošs, jo neko labu jau nevar ieraudzīt, tie trūkumi krīt acīs. Skatos uz cilvēkiem un tie man šķiet pārāk drūmi, pārāk skaļi vai tieši pretēji pārāk klusi un ierāvušies sevī. Ieeju veikalā un gribu sevi iepriecināt ar kaut ko skaistu un patīkamu, pēc stundas izeju ārā, jo tik daudz trūkumu ir itin visam, ka nav jau īsti nekādas izvēles.

Liels nogurums.

Bet ārā krīt sniegs…tik skaisti… Sniega pārslas noklāj netīro zemi. Elpa aizraujas. Es stāvu uz brīdi un šķiet prātā visas domas izgaist un paliek tik viegli. Klusums un miers…

“Stulbais sniegs atkal uzkritis, ziemas riepas nav uzliktas, ceļš viss slidens, sastrēgumi….Kā lai paspēj uz darbu, bļin…”

Lietas dzīvē notiek tā kā notiek, es neesmu apstākļu noteicējs. Laikam vienīgais, ko varu izmainīt ir savs skatījums uz tām. Svarīgi saprast uz ko izdevīgāk skatīties? Un ja reiz itin visam ir divas puses, ir tā labā un tā sliktā, ko dod redzēt svešas nepilnības? Patiešām ko? Bet, ja skats pavēršās uz savām nepilnībām un citu pilnībām, varbūt tā būtu jēdzīgāk? Jo ar savām nepilnībām man ir dien dienā jāsaskarās, līdz ar to tās būtu jēga censties izlabot. Bet, manā gadījumā, ja es fokusējos uz citu nepilnībām, savējās nemaz nav laika pamanīt, līdz ar to rodas šķitums, ka esmu pilnīgs, esmu bez kļūdām. Tikai nezkāpēc tik bieži man ir slikts garastāvoklis, iekšējā neapmierinātība? Vai tik tur pie vainas nav mans paša skatījums uz lietām?

Krīt sniegs…

Sniegam nepavēlēsi, tas krīt kad nobriest apstākļi… Skaisti tas vai nē- uz ko izdevīgāk skatīties?