Cik patiesībā mēs esam dažādi. Un es nevaru pieņemt tavu dažādību, es gribu tevi pārveidot, kaut kā iedarboties uz tevi, norādīt, aizrādīt, izlabot… Tev degunā ir gredzens un ausīs arī..kas tad tā par tādu modi? Ņem ārā, esi kā “normāls” cilvēks! Tu neatbilsti standartam, tev vajag atbilst! Un es iebilstu pret tavu stilu, tavu izskatu, tavu runāšanas manieri, jo TĀ NEVAR!!!! Manā prādā dzimušais- TĀ NEVAR, JO NEATBILST!

Nav brīnums, ka ik uz soļa es redzu dīvainīšus, nenormālos un visādus citādus elementus, kuriem NAV TIESĪBAS BŪT TĀDIEM, KĀDI VIŅI IR, jo NEATBILST MANAM SKATĪJUMAM KĀDIEM VIŅIEM JĀBŪT!

Jocīgs cilvēks, automātiski pamana to, kas neatbilst un tad sāk kritizēt, izsmiet vai kā citādi mēģināt izmainīt ārpasauli. Bieži vien pat otra dvēselē ielienot un mēģinot pa savam to sakārtot.

Savdabīga mūžīga un bezjēdzīga cīņa ar saviem apzīmējumiem. Es ieraudzīju, man nepatika un es sāku regulēt. Bet tas mirklis, tas nevainīgais, nepamanītais mirklis, sekundes simtdaļa, kura laikā noformējās MANS PERSONĪGAIS PRIEKŠSTRATS vienmēr paslīd garām…vienmēr.. Jo es neesmu vainīgs, ka tevi redzu tādā gaismā. Tu esi! Jo šķiet, ka TU ESI IZRAISĪTĀJS, lai gan priekšstats par tevi noformējās manā prātā- tu esi vienkārši objekts, par kuru tad MANS PERSONĪGAIS PRĀTS izdomā stāstu. Man nepatīk tie, kas neatbilst manam pasaules skatījumam. Man ļoti patīk tie, kas atbilst… Un itin visur sastopams ir šis te mehānisms… Skolā skolotājai ir “labie” bērni un “sliktie”, jo labie atrbilst kritērijiem- labi mācās, ir laipni, netrokšņo, nedara blēņas un tie sliktie, tie neatbilst, tie ir tie ar kuriem nezin ko darīt… Tā sieviete man patīk, jo viņa atbilst manam priekšstatam, kas tad ir SKAISTA SIEVIETE un kādai viņai jābūt…Un nepatīk tās, kas neatbilst… Un zini, kas ir vissmieklīgākais- viņi, tie citi NAV VAINĪGI PIE TĀ KĀ ES TOS REDZU! Ne labie, ne sliktie… Ja man izdara pāri, dabīgi, ka pāridarītājs automātiski ir sliktais..mani īsti neinteresē viņa skata punkts, viņš izdarīja un viss, tur nav ko komentēt..viņš sāpināja mani, tātad ļaundaris. Un es ilgi sevī nēsāju aizvainojumu, jo nekādu piedošanu viņš nav pelnījis… Lai gan patiesībā aizvainojuma turēšana sevī man pašam nodara pāri, es neprotu to atlaist, jo piedot nozīmē atlaist..bet es neprotu…(jo viņš nav pelnījis manu piedošanu…) Un tad viss manī sapiņķerējās, jo patiesībā taču ir grūti piedot, vai ne? Nenormāli grūti…

Ja man nepatīk pīrsingcilvēki, metālisti, krievi uttt…tā nav viņu vaina, ka viņi man nepatīk! Tas ir mans priekšstats par viņiem, kuram es stingri ticu un nekad neapšaubu. Un līdz ko saskaros, tā automātiski uzmetu. Manu reakciju diktē mani priekšstati, tie izsijā automātiski- kurš tad ir tas sliktais un kurš nav.

Un vēl tā vispārināšana…paskaties tikai- viens krievs vai vairāki man nepatīk, es automātiski vispārinu- viņi visi man nepatīk…Es neanalizēju vairs, man vienkārši nepatīk un viss.. Lai arī katrs individuāli ir tik dažāds..un sabērt visus vienā maisā…stulbi, bet tāds ieradums. Un tā nav viņu vaina, ka es netieku ar saviem “patīk”, “nepatīk” galā.

Mūžīgā vēlme pārveidot ārpasauli pa savam…Nemitīgā cīņa, nemitīgā kategorizēšana..bezjēdzīga. Sēž trolejbusā nenormāli sakrāsojusies pīrsingmeitene un man par viņu jau viss skaidrs…lai gan pilnīgi iespējams, ka reāli ir ļoti jauks cilvēks. Tās ĪSTĀS KVALITĀTES IR NEREDZAMAS…es nevaru uzreiz ar acīm ieraudzīt vai cilvēkā ir laipnība, līdzcietība…mīlestība. Es neredzu, es redzu tikai ārējo tēlu. Un neredzu arī otra nolūku…Jo tieši nolūks ir tas, kas padara darbības par labām vai sliktām. Tikai savu nolūku es redzu, citu nē. Līdz ar to virspusēji skatīties uz cilvēkiem, lietām, vietām ir sevis mānīšana- ticēšana savai pieņemtajai realitātei, bet ne tādai, kāda tā ir patiesībā. Varbūt tāpēc mēs nemaz nezinam un neredzam to patieso realitāti, jo tā ir tik sadrumstalota mūsu pieņēmumu un apzīmējumu dēļ…