Un tā es gaidu un gaidu kad citi mani iepriecinās- pats sevi neprotu. Gaidu brīnumus, gaidu laimi, gaidu piepildījumu, gaidu piedzīvojumu- tur ārā.

Gaidu, gaidu, gaidu…

Es neesmu devējs, es esmu ņēmējs. Es aktivizējos tikai tad, kad kāds man dod…tikai tad es varu dot pretī. Visu laiku vajag, lai kāds iekustina, lai kāds iedvesmo, lai kāds to un šito… Bez citiem es neko nevaru, neko…

Un visvairāk es gaidu savu OTRO PUSĪTI… Tā pirmā pusīte esmu es, bet tā otrā, TĀ OTRĀ …nu tā būs tā, kas mani pacels debesīs! Kamēr notiek gaidīšana, tikmēr es ļaujos fantāzijām..ir uzubrts jau konkrēts tēls- kādai viņai jābūt…līdz pat niansēm. Paskaties, cik tomēr sīkumains cilvēks paliek, kamēr kaut ko gaida…

Bet, ja tā padomā, no vienas puses ļoti noniecinoša tā teorija ar otrajām pusītēm…izrādās es esmu nepilnīgs, tāpēc man vajag otro pusi, lai būtu pilnīgs- bez viņas esmu tikai puscilvēks, pusdaļiņa. Jo katram taču uz pasaules ir tā īstā otrā puse, kura (ak vai) jāsameklē. Nu pamēģini starp 7 miljardiem cilvēku atrast…tur iespējams pat vairākas dzīves vajadzīgas. Bet kamēr nav, tikmēr es nevaru būt pilnīgs, es nevaru dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Un tas pietrūkums dzen izmisumā…galu galā- citi jau atraduši, bet es nē… (papildus sevis noniecināšana) Jo kā tad tu jutīsies pilnvērtigi, ja visapkārt taviem draugiem ir tās īstās puses, a tev nav… Jocīga teorija… Man vajag otru, lai viņš padarītu manu dzīvi pilnvērtīgu, precīzāk- LAI TAS OTRS PADARĪTU MANU DZĪVI LAIMĪGU, KRĀSAINU, NOZĪMĪGU… Diez ko egositiski tas viss rādās- cits man, lai es būtu laimīgs… Un ja viņš mani padarīs laimīgu, tad es viņu arī…dots pret dotu, vai ne? Ja viņš mani nē, tad es arī nē… Un ja divi tādi cilvēki satiekās, kas gaida, kad tas otrs padarīs laimīgu…tad iestājās mūžīgā gaidīšana un mūžīgais neapmierinājums- “Nu, bet kā- tu esi mana otra puse- lūdzu, piepildi manu dzīvi, esmu tevi sagaidījis, tad nu aiziet…..Kapēc tu neko nedari? Ā, tu arī gaidi, kad es tevi padarīšu par laimīgu, jo redz mēs abi tā gaidījām visu dzīvi un beidzot viens otru sagaidījām, tikai vēl jāpagaida, kamēr kurš spers pirmo soli…”

Gaidu, gaidu, gaidu…

Kāpēc gan man gaidīt, kamēr citi mani iepriecinās, kāpēc es pats neiemācos sevi iepriecināt? Jo, ja es to iemācītos, tad varētu arī citus, tikai tad, kad pats…Tad es nebūtu ņēmējs, bet gan devējs, jo dot var tikai tas, kam ir ko dot, pretējā gadījumā ir jāpaliek ņēmējos. Ir cilvēki, kas iemācijušies negaidīt, bet būt un gūt apmierinājumu ar to, kas ir. Tā laikam ir liela meistarība iemācīties pieņemt sevi kāds esi ar visiem trūkumiem un visiem labumiem. Nemeklējot patvērumu citos, nemeklējot kaut kādu apliecinājumu, izrādīšanos.. Vienkārši un dabiski būt atklātam kā spogulim, no kura neko noslēpt nevar.

Bieži vien jau ir pārspīlējumi- vai nu pārāk augstās domās par sevi, vai pārāk zemās…Un šiem pārspīlējumiem tad seko dažādas dzīves traģēdijas, jo lai sevi pieņemtu ir sevi jāpazīst. Bet, laisevi pazītu, tur jāizraujās no pārspīlējumiem un jāpaskatās uz sevi no malas.

Lielākoties jau iesprūst lomās, tās grūti novilkt, jo var izrādīties, ka zem šīm lomām nekā cita nav. Tu visu dzīvi esi spēlējis vienu konkrētu lomu, savijies ar to un te pēkšņi- jābeidz.? Nu nē, nekad…jo tas rada diskomfortu, tas nav ērti un paredzami. Vieglāk ir palikt tur pat. Ir taču vieglāk, kad skaidri zini- es esmu tas un tas, daru to un to, esmu kā piepildīts trauks..man viss skaidrs…tikai tālāk par savu uzvilkto lomu es netieku, jo esmu tajā iesprūdis. Un tad es gaidu, kad pasaule mani pieņems tādu, kāds es esmu…

Gaidu, gaidu, gaidu…

Zini, tā gaidīšana tā krīt uz nerviem… Es gribu tūlīt, bet redz nevar! Jāgaida.

Traks var palikt…visur ir tā neizturamā gaidīšana- rinda pie kases- jāpagaida… pasūtītā prece no Ķīnas- jāpagaida, autobuss neatnāk uzreiz, redz jāgaida viņš, otra puse- japagaida…(nē intensīvi jāmeklē un kamēr notiek meklēšana, tikmēr dabiski, ka jāpagaida). Un tā gaidīšana vienmēr rada neapmierinātību. Es neesmu vēl redzējis apmierinātu  cilvēku, kad viņam pasaka- PAGAIDI!

Kaut kāds ārprāts, tā jau neko nevar piedzīvot, kamēr jāgaida. Bet varbūt ir kāds ceļš, lai nebūtu nekas jāgaida? Varbūt gaidīšana beidzās, kad tiek atmesti visi tie stāsti par otrajām pusītēm, par lomām….tās domu koncepcijas, kas visu laiku liek satraukties. Kad es nedomāju par to, kā man nav es arī nejūtos apdalīts.

Un ko likt vietā? Varbūt domāt par to, kas man ir? Pietrūkumu nav māksla sajust, to var sajust ikviens bez īpašas piepūles… Bet sajust piepildījumu ar to kas ir…tā gan ir māksla! Un kamēr ir piepildījums tikmēr pietūkumu nejūt. Jo nevar vienlaicīgi sajust piepildījumu un pietrūkumu, līdzīgi kā nevar būt  vienlaicīgi tumsa un gaisma.