Kaut kur dzirdēta un pierakstīta saruna:

“Paklau, bet kurš tev teica, ka tu esi maza, sīka, nenozīmīga? Kapēc tu tik ļoti pielīpi tiem citu vērtējumiem par sevi? Kapēc ļaujies noticēt? Kurš ir teicis, ka viņi redz tevi pareizi? Jā, viņi demonstrē savu varenību pret tevi noslaukot savus izsmieklus un nesmukumus. Jā, viņiem nav nekādu tiesību tā darīt…bet, tā parasti dara garā vājie, viņi paši to tādā vai citādā veidā ir saņēmuši no citiem un nu turpina. Tikai stiprais var pacelt savu neredzamo roku pret saviem ieradumiem nodarīt otram sāpes.

Bet tas ir viņu domu uzburts tēls par tevi- tēls, bet nekas vairāk. Tev ar to nav nekāda sakara- viņi nodarbojas ar tēlu konstruēšanu un aplipina tavu personību ar to, ko ir iedomājušies. Tās ir iedomas, ne realitāte, jo realitāti, to nezin neviens…Katram tā sava…

“Tu nekas neesi, tu esi zemāks, tu esi nekas, tu esi tukša vieta…” Tas ir tajā kastē un šitais tajā… Bet, cilvēki paši projicē tos vērtējumus, tie nav tev piederīgi, dzirdi? Spēcīgs pretlīdzeklis ir skaidri zināt, kas esi, jo kamēr nezini, tikmēr viņi ar saviem skatu punktiem tevi aplipina un, ja nezini, kas esi, tad viņi tev tavā vietā pateiks…

Bet, katram ir arī savs individuālais priekšstats par sevi- savs pašvērtējums un savs paštēls…. Un tagad tā labi padomā- ja tev ir slikts paštēls par sevi, piemēram- tu domā, ka esi neglīta….tu domā un tam arī tici, ka esi nekas, ka nevienam nepatīc… BET, LAI TAVS PAŠTĒLS PAŠAI PAR SEVI BŪTU PATIESS, TAD PILNĪGI VISIEM ŠĪS PLANĒTAS CILVĒKIEM TAS BŪTU JĀREDZ TIEŠI TĀDS, KĀDU TU TO REDZI PATI PAR SEVI! UN VARI BŪT PILNĪGI DROŠA, KA KATRAM, KURU TU SATIKSI PAR TEVI BŪS ATŠĶIRĪGAS DOMAS…UN TAS PIERĀDA, KA NĒ- TU NEESI NEGLĪTA, NĒ TU NEESI TUKŠA VIETA…Tās ir tikai un vienīgi tavas kļūdaini pieņemtās domas pašai par sevi…Kapēc kļūdaini? Tāpēc- kas vienam neglīts, citam skaists…nav tāda universāla neglītuma un skaistuma etalona… Tāpēc beidz lūdzu sevi mocīt tūlīt pat, jo tavas noniecinošās domas pašai par sevi ir kļūdainas, tām nevar ticēt… Drīzāk var ticēt tām domām, kas saka, ka patiesībā nemaz nezini, kas esi…Un tas nozīmē, ka ik mirkli vari izveidot sevi tādu, kādu vēlies…Tas būs tuvāk patiesībai, nevis “Es esmu neglīta, es esmu nevienam nevajadzīga, es esmu nulle, es esmu stulba…” Ļoti kļūdaini apzīmējumi un pie tam vēl iznīcinoši…Ja reiz var pieņemt tādas bezjēdzīgas domas pats par sevi, kāpēc tās neiemainīt pret kaut ko daudz noderīgāku? Tevī ir ļoti daudz gaišā un labā- kapēc uz to neskatīties un to nemeklēt sevī? Tumšo nav nekāda māksla ieraudzīt, māksla ir saskatīt sevī gaišo, to saulaino pusi. Un kāpēc tas ir izdevīgi? Tāpēc, ka tas atbrīvo no nospiestības, no sevis noniecināšanas…Un soli pa solim šādi izgaismojot, meklējot un atrodot sevī labās īpašības tu arī pati atplauksi un būsi par prieku citiem…kā zieds, kas priecē daudzus jo daudzus! Vai tad tas nav labāk! Vajag tikai pakoriģēt pašai savu tēlu, savas domas par sevi! Līdzīgi kā pielabot frizūru vai krāsu toni nolakotajiem nagiem.

Patiesībā tu vari būt jebkas…nav nekādu robežu, absolūti nekādu! Nav nekā noteikta, nav nekā stabila..Pavēro, tavas domas mainās ik mirkli, kāpēc gan lai tavs tēls nepamainītos? Viss katru brīdi sabrūk un atjaunojās, tas nozīmē, ka ik mirkli tu vari būt kaut kas cits, nevis tas iepriekšējais nekas, bet kaut kas pilnīgi jauns… Un tā ir dzīves vislielākā dāvana, ka mēs neesam nolemti, neviens… Lai tas pašķaida tavas bezjēdzīgās domas pašai par sevi- viņas ir kļūdainas! Tās labās, tās iedvesmo, tās ļauj izplest spārnus un lidot… Tāpēc pietiek sēdēt uz zemes-pacelies spārnos un lido- esi, kas vēlies būt…”