Es tev atnesu brokastis. Tu sen neesi ēdusi. Tu visu laiku strādā. Tevis nav no rīta un nav vakarā…Šķiet, ka tevis nav vispār. Tu esi aizņemta darbā. Tev nav laika kārtīgi izgulēties, nav laika kārtīgi paēst, nav laika sev, nav laika citiem. Tu strādā.

Es tev atnesu brokastis. Nekā diži daudz nav- pāris desu maizes un cepta ola. Tāpat jau neko daudz neapēdīsi, paknābāsi un atstāsi tur pat. Nav laika. LAIKU AIZPILDA DARBS, DARBS NES NAUDU, NAUDA NES LABĀKU DZĪVI, tu saki…. Bet tā labākā dzīve ir kā projekts, kā sapnis…kurš tā arī nepienāk…viņš vienmēr atliekās, jo vajag vēl vairāk naudas, lai būtu vēl labāka dzīve un tad nevar saskatīt beigas tam… Nav beigu- ir tikai darbs.

Es tev atnesu brokastis un dziļi ieskatījos tavās acīs…nekad nebiju tā ieskatījies…tev viņas nogurušas…tu nemaz tā pa īstam arī manās acīs nevarēji ieskatīties, drusku uzmeti skatienu un tas izgaisa. Aizņemtība un nogurums, nogurums un stress…šķiet tajā brīdī tavā skatienā varēja nolasīt mūžīgo skrējienu pēc tā, kas nekad nepienāk… Skrējienu pēc labākas dzīves, kura tā arī paliek kā tāds nesasniedzams sapnis. Kura tā arī paliek: “un tad es nopelnīšu un viss…” Kura pazūd: “bet vajag jau vēl to un to…”

Es gribētu tevi paņemt tā viegli sev klēpī un ļaut, lai tu aizmiedz. Tā pa īstam aizmiedz, bez murgiem, bez modinātāja… Aizmiedz un atpūties, atvelc elpu, izkliedē nogurumu… Tu tik daudz strādā, bet nekad tā arī līdz galam nepietiek.

Es tev atnesu brokastīs pāris gabaliņus miera un saldu dziļu miegu.