Es redzēju tavas asaras… Nav jau īsti labi rādīt savas emocijas citiem, tās jāslēpj, jānomāc… Sejai jābūt sastingušai. Ir jāuzvelk visādas ‘’vēsās’’ maskas un jādzīvo. Cilvēkam ir jābūt stipram, vārgulis nedrīkst būt…it īpaši citu acīs…

Es redzēju tavas asaras- tu raudāji. Pa gabalu redzēju un pienācu tuvāk. Tad tu tās sāki slēpt aiz savām rokām… “Nē, nē, viss ir kārtībā, tāds neliels mirkļa vājums..” it kā dzirdēju tavu iekšējo balsi, bet tu neko neteici… Un es neko neteicu.

Tuvāk vairs nedrīkst…ir kaut kāds slieksnis, ja neesi tuvs, bet svešs- tuvāk nedrīkst! Tās nenovilktās, bet pieņemtās robežas- tuvāk nedrīkst! Lai arī jūtami, ka pietrūkst glāsta, stipra apskāviena- nē, tuvāk nedrīkst! Bet tieši tad arī vajag tuvāk!

Bieži taču saka, ka īstie draugi parādās tad, kad ir bēdas, jo priekos būt ar kādu kopā nav nekāda māksla. Tikai, kad savelkās mākoņi, kad ir grūti, tad izgaismojās tie īstie un patiesie, kas paliek. Un gadās, ka tie, uz ko cerības liktas skaisti nozūd- un tas visvairāk arī sāp. Šad tad ir tā, ka neviena nepaliek… Un tieši tiem visi ir svešinieki… Kurš tad pārkāps to stingri pieņemto robežu-ja neesi tuvs, tuvāk nedrīkst?

Es redzēju tavas asaras- gribējās nomierināt! Tieši nomierināt, sajust līdzcietību, nevis vienaldzību. Jo “tavas problēmas mani neskar” ir ļoti pieņemta reakcija… Norobežošanās, paiešana garām, nepamanīšana…spilgta sabiedrības slimība- tādas sabiedrības, kurā lielākā daļa ir ar sevi pārņemta. Jo lielāks egosims, jo lielāka vienaldzība pret apkārtējiem. Jo lielāks egosims, jo lielāka ieciklēšanās uz sevi..jo lielāka tā, jo mazāk interesē citi… Tad ir: “Man svarīgas tikai manas asaras, kas par daļu gar tavējām!” “Tiec nu kaut kā pats vien galā…” Bieži vien nevajag daudz..kā tikai sajust to brīdi un…varbūt apskaut? Bet, tas prasa tādu atvēršanos, tādu pārkāpšanu visām uzliktajām robežām un pieņēmumiem… Jo nav taču pieņemts…

Tik viegli paliek, kad pārkāpj robežas… Tad var brīvi padot roku, nomierināt, apskaut, pateikt īstos vārdus nešķirojot svešinieks tas vai tuvinieks. Un tie īstie vārdi, tās īstās darbības parādās tad, kad nomet uz brīdi to savu ‘’es’’ nost. Tad sanāk tā, ka “Tev vajadzēja un es devu un nav svarīgi kas manam ‘’es’’ par to būs, svarīgi ka īstajā brīdī un tieši to, ko tev vajadzēja. Un neko vairāk….

Neko vairāk…”