— Es esmu vājš un nabadzīgs — teica reiz meistars saviem mācekļiem — bet jūs esat jauni. Es jūs mācīju un jūsu pienākums ir atrast naudu, par kuru varētu dzīvot jūsu vecais skolotājs.

— Ko mums darīt? — jautāja mācekļi. — Šīs pilsētiņas iedzīvotāji ir ļoti skopi un nav pat jēgas lūgt viņiem palīdzību!

— Mani bērni, — teica meistars, — ir veids, kā dabūt naudu bez prasīšanas, vienkārši paņemot to. Tas nebūs grēks, ja mēs vienkārši paņemsim naudu, jo esam to pelnījuši vairāk kā citi. Taču es esmu pārāk vecs, lai ietu zagt!

— Mēs esam jauni, — atbildēja mācekļi, — mēs tiksim ar to galā! Nav nekā tāda, ko mēs nevarētu paveikt Tevis dēļ, meistar! Saki, kā mums rīkoties un mēs tev paklausīsim.

— Jūs esat stipri, — atbildēja meistars, — jums nebūs grūti atņemt maku bagātniekam. Atrodiet vien klusu vietu, saķeriet viņu un atņemiet maku, tā lai neviens neredz. Tikai nenodariet viņam pāri.

— Dodamies tagad tūlīt! — vienā balsī iesaucās mācekļi.

Tikai viens no viņiem, nolaidis acis, klusēja.
Meistars paskatījās uz jaunekli un teica:
— Citi mani mācekļi ir drosmes pilni un gatavi palīdzēt savam skolotājam. Vai tev ir vienaldzīgas manas ciešanas?

— Piedod, meistar! — atbildēja jauneklis. — Taču tavs rīkojums nav izpildāms! Lūk, manas klusēšanas iemesls.

— Kāpēc nav izpildāms?

— Nav taču tādas vietas, kur mani neviens neredzēs, — atbildēja māceklis. — Pat tad, kad esmu viens, pavisam viens, es pats redzu. Es labāk ar ubaga tarbu iešu lūgt ziedojumus, nekā ļaušu sev pašam sevi redzēt zogot.

Dzirdot šos vārdus meistara seja atplauka smaidā un viņs apskāva savu mācekli.

— Es esmu tik laimīgs, — teica vecais vīrs, — ja starp maniem skolniekiem ir kaut viens, kurš sapratis to, ko es mācīju!

Pārējie mācekļi kaunā nolieca galvas. Un no tās dienas, katru reizi, kad galvā iešāvās kāda necienīga doma, viņi atcerējās sava drauga vārdus: “Es pats redzu!”

 
Avots: www.wiolife.ru/

Tulkoja: Ginta Filia Solis