Es novēlu tev piecelties un iet tālāk. Negriez galvu atpakaļ, nevajag. Priekšā ir miljoniem, mijardiem netatvērtu durvju. Miljoniem miljardiem iespēju. Ja vienas durvis aizvērušās, tas nenozīmē ka pārējās ir ciet. Nekas nav ciet- viss ir vaļā! Un arī tu nenoslēdzies, mans draugs. Neieciklējies uz vienu neveiksmi un nevispārini, ka esi neveiksminieks. Tu neesi! Neieciklējies uz vienu apvainojumu uz vienu pāri darījumu…un kaut tev simtiem darījuši pāri, vienalga- ir miljoniem, miljardiem, kas tev palīdzjuši, tevi uzklausījuši, sapratuši. Domā par viņiem tajā brīdī, kad tevi apvaino. Domā par tiem, kas labu darījuši-viņos ir spēks! Apvainojums nav tā vērts, lai par viņu atcerētos un domātu vēl un vēl un vēl! Vairāk jau sāp tad, ja par to nemitīgi domā savā prātā-“Kā viņš tā varējā? Kāpēc viņš mani tā nosauca?” Kāds skaidrā dzidrā ūdenī iemet kaut kādu netīrumu, uzreiz šķiet, ka viss ūdens kļūst netīrs. Bet ūdenim jau nav nekāda sakara ar šo te netīrumu-ūdens ir tīrs pēc savas dabas. Arī apvainojumam nav nekāda sakara ar tevi. Tikai liekās, ka šie aizvainojošie vārdi padara tevi par tādu, kādu tevi nosauc. Bet tie ir tikai vārdi, ja nepiešķir tiem nozīmi savā prātā, tie pazūd līdz ko izskanējuši.

Es novēlu tev piecelties un iet tālāk. Ja esi pagrūsts, izsmiets, noniecināts. Vājie grūstās, jo viņiem nav miera prātā, viņi neprot būt mierīgi, tāpēc grūstās. Viņi ir izsalkuši pēc uzmanības, tāpēc grūstās, izslāpuši pēc atzinības, tāpēc grūstās…viņiem pietrūkst. Viņi izsmej un noniecina, jo neredz dzīvē nekā gaiša. Viņi tavus labos nodomus, darbus grib padarīt par nenozīmīgiem, jo paši neprot tā, kā proti tu.  Bet, ja tava pārliecība nav atkarīga no tā, ko citi saka un domā..tu viņu arī nezaudēsi. Ja tava pārliecība ir augstāka par citu spriedumiem, tu turpināsi, nevis atmetīsi ar roku.

Šī pārliecība- tas, kas es esmu-tas ir svarīgi, tas, ko citi saka un domā par mani-tas nav svarīgi…

Un ja tu esi nomests zemē, pilnībā sagrauts nenozīmē, ka tur lejā paliksi mūžīgi! Tu vari, protams, tur sēdēt kādu laiku izmisumā un bezspēcībā, bet pienāks laiks, kad tu piecelsies un iesi tālāk! Lai pieceltos ir vajadzīgs spēks. Šis spēks ir tajā, ka viss mainās. Ja tu spratīsi, ka viss ir mainīgs un nepastāvīgs, tu ilgi zemē nesēdēsi. Ja viss ir mainīgs un nepastāvīgs, tad ir miljardiem iespēju. Ja ir miljardiem iespēju, kāpēc tās neizmantot? Un kad tu tās ieraudzīsi un sajutīsi, tu nezaudēsi pārliecību par saviem spēkiem. Tu nezuadēsi un būsi brīvs savā izvēlē! Neviens nespēs tevi kontrolēt, regulēt, ietekmēt! Neviens nespēs tevi atturēt, lai pieceltos un ietu tālāk!

Mēs vienmēr pieceļamies un ejam tālāk. Mēs esam kā ceļotāji, kas ilgi vienā vietā neuzkavējas. Ilgi neuzkavējamies, jo viss mainās, viss nāk un paiet. Ja vasarā var staigāt šortos, tad ziemā ir jāvelk jaka, jo laika apstākļi mainās. Ja kāds iepriecina, tu rādi priecīgu seju, kad apbēdina-bēdīgu, jo sajūtas mainās. Viss mainās! Lai tas tev dod spēku piecelties!

Un kur pašlaik tu esi, mans draugs- augšā vai lejā? Ja apakšā, tad zini-pēc krituma seko kāpums. Ja augšā- pēc kāpuma seko kritums. Nekas nav mūžīgi augšā vai lejā. Izmaiņas, lai arī niecīgas notiek vienmēr. Mēs neesam iesaldēti laikā un apstākļos. Mēs nepaliksim mūžīgi tajā situācijā, kādā esam. Agri vai vēlu tā pamainīsies, jo tāds ir dabas likums tāpat kā gravitācija.

Varianti ir vienmēr! Arī iespējas ir vienmēr! Un ja reiz ir varianti, tātad ir cerība!