“Es jūs ļoti mīlu”-neērts vārds palicis-mīlu…Nonēsāts vārds palicis…mīlu… Sajūtas ir grūti nosaukt vienā vārdā. Sajūtu gamma ir tik dažāda, sajaukusies, saslējusies, samudžinājusies…

“Zini, tavai sejai ir jābūt laimīgai nevis saskābušai… Ir tik daudz pretargumentu, tik daudz mūru un būru, kas iesprosto laimi un nelaiž ārā… Tad seja kļūst kā būris-sastingusi un vēsa… Tavai sejai ir jābūt laimīgai-LAIMĪGAI!!!!”

Un es uz viņu skatos ar platām acīm un domāju, ka viņš ir sajucis prātā. Es neesmu domājis par savu laimīgo seju. Man atkal liekas, kad viņai jābūt glītai, lai meitenēm patiktu!

Tikai ne vienmēr tās glītās sejas ir laimīgas… Tās bieži var redzēt augstprātīgi uzpūtīgas. Glīta seja atvieglo dzīves ceļu, bet nepadara to laimīgu.

“Es jūs ļoti mīlu…  Ne tikai savējos, bet arī jūs-tos svešos, kas ir lielākā daļa man visapkārt! Savējos bieži vien var uz pirkstiem saskaitīt, bet svešo vienmēr ir vairāk. Kamdēļ man viņus saukt par ienaidniekiem, labāk, lai viņi ir draugi- tā drošāk.”

Viņš tiešām ir sagājis sviestā! Varbūt sēž uz tabletēm….??? Nu normāls cilvēks tak nekad neies klāt svešiniekam, neskatīsies viņam acīs, nesmaidīs un neteiks- es jūs ļoti mīlu!!!! Bet viņš iet un saka! Un nevis lai pajokotos, bet tā pa īstam… Saprastu vēl savam bērnam, sievai, mammai, tētim, bet ne jau nezināmiem cilvēkiem… Viņš izraisa izbrīnu, nesapratni, sašutumu- nu kā tā var?  Bet varbūt es pats esmu sagājis sviestā, varbūt es pats kaut ko nesaprotu?

“Kas tad ir-mīlēt?! Vēlēties, lai otrs ir laimīgs! Jo vairāk cilvēku uz šīs planētas būs laimīgi, jo laimīgāka, mierīgāka, drošāka kļūs dzīve! Tas taču ir tik vienkārši, bet arī sarežģīti- vēlēties no sirds, lai otrs ir laimīgs. Parasti karstākā vēlēšanās ir, lai nevis tie citi, bet es esmu laimīgs…Tie citi jau var pagaidīt. Tiem citiem jau liekas, ka mazāk vajag. Es esmu pelnījis un man vajag visvairāk…Un ja katrs šādi domā?  Kur ir iespējama labāka, mierīgāka, drošāka dzīve? ”

Varbūt tāpēc ir tik grūti vēlēties, lai otrs ir laimīgs? Varbūt tas “es” stāv priekšā kā šķērslis un jautā- “A kapēc viņam? A kāpēc viņiem? Man vajag!” Tas “es” vienmēr stāv priekšā.

Varbūt tāpēc ir tik grūti netikai pateikt, bet domāt- es jūs visus mīlu?! Kādus visus? Kādus? Sevi es mīlu un viss… Visi pārējie pēc tam… Lai gan no visiem pārējiem sastāv šī pasaule.  Es esmu viens mazs maziņš puteklītis starp visiem citiem puteklīšiem.  Un visi puteklīši vēlās būt laimīgi- neviens labprātīgi neizvēlas problēmas… Un ar ko gan mana laime ir svarīgāka par citām?

“Es jūs ļoti mīlu!” Lai arī viņš saka, es viņam neticu. Izklausās cerīgi, bet šķiet kaut kā nepatiesi, naivi… Lai gan…kā es to varu zināt, es taču nevaru redzēt cita cilvēka nolūku. Tikai savējo varu…

“Es jūs ļoti mīlu! Mēs jūs ļoti mīlam! ” viņš pasaka to, ko daudzi noklusē. Viņš pasaka skaļi to, no kā daudzi izvairās… Viņš pasaka un nekautrējās…  “Es jūs ļoti mīlu!” it kā atdodams pasaulei to, kā tai visvairāk pietrūkst… Un viņam nav žēl?