Es bēgu no lomām- līdz ko esmu kaut kas konkrēts, es bēgu, es izvairos, es negribu būt, jo tad iestājas iekonservēts stāvoklis- viss ar mani ir skaidrs, es esmu tas un tas, daru precīzi to un to un visiem ir zināms, ko no manis gaidīt- esmu paredzams. Nē, paldies!

Bēgu no sevis apzīmēšanas, es gribu būt upe- viņa nekad neapstājas, tik plūst, plūst, plūst. Cilvēka personība, cilvēka būtība un itin viss ir plūstošs, lieciet mani mierā ar saviem rāmjiem, ar saviem- tu esi tas un šitais… Es negribu būt, es gribu plūst un mainīties. Un man nav cita ceļa- nevienam nav…

Piedzimstot šajā pasaulē es atnācu bez nekā- jūs man papriekšu iedevāt apzīmējumu- puikiņš vai meitenīte, kas vēlāk pārtapa par vīrieti vai sievieti…jūs man iedevāt vārdu uz kuru visu mūžu es atsaukšos- jā, tā arī ir loma. Loma, kas ir ar senu jo senu bagāžu, jo redz zēni nedara to un meitenes nedara šito, sievietēm ir jābūt tādām un vīriešiem šitādiem- lūdzu, iekļaujies un esi tad šajā apzīmējumu murzgulī.

Nē, es gribu būt kā upe- tik plūst, plūst, plūst… Pamēģini ūdenī uzrakstīt savu vārdu, tas pazudīs līdz ko mēģināsi pat pirmo burtu uzrakstīt. Jūs mani slavējiet, jūs mani peliet, jo es atbilstu vai neatbilstu kaut kādai lomai…tik daudz visādu par un pret, visādu jā un nē, vajag nevajag…

Bet, kad es piedzimu bija tikai mana kailā dzīvībiņa, mans pirmais kliedziens…Parasti jau kliedz ne aiz laimes. Jūs skatījāties uz mani un bijāt laimīgi, ka esmu ieradies šajā pasaulē…bet vai es pats patiešām aiz laimes kliedzu? Man jāsmaida bija…bet es raudāju un kliedzu… Vai tikai šis kliedzienam nav kāds dziļāks vēstījums- kaut kas tik pat netverams kā plūstošā upe…tajā brīdī, kad ierados šajā pasaulē es nesapratu kur esmu, kāpēc esmu…manī bija tik daudz neziņas, tik daudz baiļu un šaubu…bet es nepalikšu tāds kāds biju…es plūdīšu un mainīšos, es augšu, novecošu un nomiršu…būšu nemitīgā plūdumā- kā upe… un arī neziņa, tā pati, kas bija kopā ar mani piedzimstot pavadīs visu dzīvi. Visu dzīvi es taustīšos meklējot laimi un izvairoties no problēmām. Tas arī visas dzīvās būtnes vieno- vēlme būt laimīgam un nevēlēšanās būt nelaimīgam, tikai tie uzskati kas kuram laime ir ļoti dažādi.

Ļaujiet man būt upei, neiesaldējiet, nelieciet šķēršļus un neceļiet dambjus, vienalga es aizplūdīšu. Manis nav vairs atpakaļ, es esmu tikai te uz mirkli un viss. Un tu paspēji nofiksēt manu klātbūtni, es paspēju nofiksēt tavējo- jā, mēs esam ļoti labi draugi, jo mūsu straumes plūst paralēli, mēs virzamies uz vienu un to pašu pusi, citi plūst pretēji varbūt šķērsām, bet mēs- paralēli. Paldies, ka varu tevi saredzēt, pieskarties un parunāties…patiešām mēs esam līdzīgas straumes, līdzīgas upes, jo plūstam vienā virzienā. Un man nav tik vientuļi… Vientulība- kad nav neviena ar ko dalīties, ar ko kopā plūst.

Tikai kāpēc ierodamies vieni? Kāpēc mēs nevaram piedzimt reizē jau mātes dzemdē, kāpēc es ar savu draugu čupu nevaru atnākt reizē, kāpēc mēs visu laiku nevaram būt sadevušies rokās, tikai uz mirkli un tad atkal vienatnē mums katram jāaiziet? Kāpēc nekas nav kopā, tikai uz mirkli, jo svarīgākie pieturas punkti ir jāšķerso vienatnē- piedzimšana notiek vienatnē, tāpat arī miršana.

Un pa to dzīvošanas laiku es jūs satieku..mēs esam un tad mums jāšķirās…tas ir pats pats sāpīgākais- satiekamies- un tad mums jāšķirās…manas upes straume aizplūst citur, tavējā citur… Bet iekšā skan- “Apstājies! Paliec! Bija tik labi!” Bija….

Es gribu būt upe, kas pa ceļam plūstot izgaršo itin visu šīs pasaules krāšņumu, paņem bagāžā pašu būtiskāko un tad aizplūst citos krastos bez vajadzības apstāties un iesaldēties.. Un kā straumei mutuļojot un šļaktoties klusiņām teikt- “Paldies pasaule, ka ļauj man būt!”