Es esmu tas, kā tu mani uztver. Es nevaru būt cits. Tavs paša apzīmējums, kas izgaismojas tavā prātā mani ieraugot, par mani padomājot. Sajūtas uzbur skici, domas baro. Un tavā priekšā parādās tēls, kurš liekas pašpietiekams, pats no sevis esošs- reāls.

Bet es esmu tas, kā tu mani uztver. Tavas domas mani rada tādu, ne savādāku. Cita domas mani rada tādu, ne savādāku. Bet kopumā es esmu katram atšķirīgs, es neesmu visiem vienāds. Bet liekas, ka es esmu tāds no savas puses. Neesmu. No tavas puses esmu. Un man ir arī pašam savas domas par sevi. Līdz ar to- kurš no tiem esmu es- ĪSTAIS?  Sanāk, ka ir daudzi  ‘’es’’ .
Es tev nepatīku, jo esmu nodarījis pāri. Tieši tev nepatīku. Citam patīku, jo esmu izdarījis kaut ko labu. Cik gan ļoti viss ir atkarīgs no tā, ko citi izdara vai neizdara… Pamainās krāsa un tu šķiet riebīgs, pretīgs, pamainās- būrvīgs, gādīgs, sirsnīgs…  Tavs prāts mani nemitīgi vērtē, cenšoties it kā sameklēt kaut kādu noteiktu konkrētu tēlu: „Re, kāds tu tomēr esi! Es zināju! Man likās! Es jutu! ” Papriekšu rodās domu kaste kādam man jābūt…un tad vai nu šīs te domu radītās gaidas apstiprinās, vai tieši pretēji- neapstiprinās. Un tad, ja gaidas atbilst- cilvēks kļūst tuvs, ja neatbilst- tāls. Paša radītas domas par to kā jābūt.

Bieži vien ir vilšanās. Pat smaga vilšanās, sapīšanās sava domās. Otrs pie tā nav vainīgs. Bet kā patīk vainot! Cits ir vainīgs pie tā, ka neapstiprinās tas, ko esmu cerējis. Neapstiprinās gaidītais. Bet kas šīs te cerības rada? Domas. Apzīmējumi. Mēs nekontrolējam savu domu radītos apzīmējumus, pieņemam automātiski, ļaujamies prāta spēlei un iekrītam slazdos.
Ak, cik gan ļoti viss ir atkarīgs no tā, kā tu pret mani izturies. Un kāpēc tu pret mani izturies tieši tā un ne savādāk? Kas tam par iemeslu? Vai tie nav tie paši prāta apzīmējumi, domu konstrukcijas? Un, jo vairāk šādu te konstrukciju, jo samudžinātāks, sapiņķerētāks viss šķiet. Paskaties, cik gari un nebeidzami ir meksikāņu seriāli- viss tā samudžinājies un sapiņķerējies-neredz tam nekādas beigas. Cilvēki tic savām paša uzburtajām ilūzijām un seko tām, radot arvien jaunas un jaunas.  Nekādas skaidrības un tik daudz uztraukumu, tik daudz stresa, nemiera un problēmu. Līdzīgi kā ieliet glāzē ūdeni un viņu kratīt. Nemitīgi kratot glāzi ūdens šļakstīsies, tur nebūs nekāda miera. Atliek nolikt glāzi uz galda un pārstāt kratīt- ūdens ieņems miera stāvokli- nekas nešļakstīsies, nekas netirināsies. Bet, kurš dzīvē nevēlās mieru un skaidrību? Ja vien varētu prātu nomierināt kā ūdens glāzi, vienkārši noliekot uz galda! Varbūt var…?