Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag…

Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un atbalstu. Gaidu, lai mani pieņem tādu kāds esmu, gaidu cieņu un arī iedvesmu. Visu es gaidu un slīkstu savās gaidās, tāpēc, ka tās prasās piepildījuma, ui, kā prasās…

Dažreiz piepildās… Tad tos var saukt par laimes brīžiem, visīstākajiem. Kad sakrīt, kad izdodās… Tāpēc jau parādās tā neviltotā prieka sajūta, ka NU BEIDZOT….Es tik ilgi gaidīju, tā cerēju, un beidzot, beidzot —-jā! Taču tā laimes sajūta ilgi neuzkavējās, tā noplok…Uzvirmo un noplok, kā vilnis jūrā, kā varavīksne debesīs. Tikai fonā vienmēr tās nepiepildītās gaidas, straumēm vien… Esmu viņās ierauts, nevaru no malas pavērot kā tekošu upi. Jo es pats taču izjūtu vēlmju un gaidu radīto nepiepildījuma sajūtu. Un piepildījuma taču vienmēr ir mazāk nekā nepiepildījuma. Tāpēc fonā vienmēr ir neapmierinatību.

Neapmierinātību ar esošo, it kā ir labi, bet ne līdz galam…Un visu dzīvi paliek tā “astīte”. Tas “ne līdz galam”… Kāpēc? Kurš mani apzog? It kā pasaule būtu parādā…It kā….

Es nemanu to mirkli, kad pats sevi apzogu, jo esmu tā ierpgrammējis sevi, ka man vienmēr ir par maz, ka man vienmēr kaut ko vajag, ka man pienākas… Esmu ieprogrammējis sevi izjust izsalkumu. Pat tad, ja viss ir mierīgi, ja nav nekādu trokšņu, nekādu šķēršļu, vienalga fonā kaut kāda “tirināšanās”. Un es neprotu to apstādināt, jo ir cita veida pieradums- ALKT…pēc itin visa.

Un kāds man visu laiku cenšās pārliecināt- tā dabā iekārtots, tā jābūt, bez vēlmēm pazudīsi… Taču tajā pašā laikā cita balss saka- tava alkas, tavas vēlmes un iegribas rada tavu neapmierinātību, kamēr netiek apmierinātas. Taču pat tad, ja tiek apmierinātas, vienalga līdz galam nekad nebūsi apmierināts, jo tev ir tāds ieradums alkt, vēlēties, gribēt…. Tieši tāpēc nekad nav līdz galam labi, nav absolūtā apmierinājuma sajūta, kurai vajadzētu būt noturīgai, nemainīgai. Es pasmeļu no vienas vietas, tad no citas, bet virza mani manas paša alkas. It kā ar cēlu mērķi- būt laimīgam…Bet, alku radīta laime neturpinās ilgi, tā noplok, tad vajag atkal jaunu stimulu… un atkal jaunu, jaunu, jaunu… Manas vēlmes mani ir iesprostojušas.

Vai tiešām neko nevēloties var būt laimīgs? Man šķiet tā ir galējība, tāpat kā nemitīgi kaut ko vēloties. Droši vien ir kaut kāds vidusceļš, tikai lai līdz tam nonāktu ir jāzin tā smalkā robeža, kad ir par daudz…

Jo vairāk gribi, jo labāk? Nu nē, jo lielāks izsalkums…. Jo mazāk gribi, neko lieku, apetīte mazinās, mazinās neapmierinātība. Bet, ar to fona neapmierinātību jau visa pasaule cīnās. Tikai ceļš tāds dīvains- vairāk vēloties, audzējot apetīti, vairāk patērējot, vairāk apkrāmējoties ar visu ko…. Jo vairāk vajag, jo mazāk laika… Jā, laika trūkums musdienās tā ir kā slimība. Kā gan savādāk- vēlmju kļuvis krietni vairāk nekā agrāk…Tad nu…