Ne par kādu naudu nopērkama, mērvienībās neizmērāma, vārdos neizsakāma, bet ārkārtīgi jūtīga tēma, kuras cenu zina visi, tā ir dzīve.

Kas ir dzīve? Grūti teikt, tomēr es to definēju kā realitāti, ko rāda man acis, ko jūt ķermenis no ārējās vides faktoriem, piespēlēts dzīves scenārijs ar visām tām izrietošām situācijām. Šīs situācijas kā uzdevumi vai šķēršļi atkal atstāj iespaidu uz mūsu emocijām un tad mēs jūtam kas nu katram nāk virsū, šīs emocijas vai jūtas aizmiglo spriestspēju un aizēno skatu uz patieso vērtību. Likstas ieņem noteicošo lomu un tāda lieta kā dzīvība šķiet pašsaprotama līdz tu to pazaudē vai gandrīz pazaudē.

Ko dara ar dzīvi? Smieklīgs jautājums, bet daudzi no mums jau nedzīvo. Vismaz, manuprāt, nedzīvo. Es nedzīvoju. Bailes un bažas bija mani klupakmeņi. Pat daļēji tiekot vaļā no tām, paliek vieglāk, smaids nāk uz lūpām, sāc redzēt problēmu atrisinājumus ātrāk un vieglāk un nonākot pie daudz maz stabila sirdsmiera sāku analizēt visu apkārtējo un nevilšus aizdomājos par savu dzīves ceļu un to haļavu, ka tagad esmu šeit un varu rakstīt visādas muļķības un tu komentāru sadaļā vari mest savas glupības, mēs saderam gluži kā rociņa ar cimdiņu.

Es atceros visas tās reizes, kad esmu bijis slimnīcā, kad savu muļķību dēļ esmu bijis uz robežas starp dzīvību un nāvi. Jāatzīst, man tādu bijis vairāk kā vajag, bet visās tajās reizēs es novērtēju dzīvības cenu. Tas ir kaut kas tāds, kas liek celties un iet darīt ko lielu, ko labu, lai nākamreiz ejot pie Dieva nebūtu kauns viņam skatīties acīs. Līdz šim neesmu jutis, ka varu tā pamest šo realitāti, šo dzīvi, jo kaut kas nav pabeigts. Bez tā visa, likās, ka dzīves scenārijs nav bijis tāds, kuru varētu izmantot, lai piepildītu savus sapņus. Naivi attaisnojumi par sevi sev. Tomēr kontaktējoties ar citiem cilvēkiem, uzzinot un redzot daudz ko jaunu es ar katru brīdi sajūtos laimīgāks par savu dzīvi. Tas ko tu vēlies jau ir kādam citam, bet tas kas ir tev, citam tā ir sapņu paradīze leiputrijgalē. To jāprot novērtēt. Cilvēki, kas nāk man pretī, dalās ar saviem pārdzīvojumiem un uzklausa manējos, situācijas kurās mēs nonākam ir kaut kas tāds, kas ir tikai man un nevienam citam. Saliekot katru atmiņas kadru filmas lentā, atstāstot citiem tos, es redzu neviltotu interesi un pat skaudību. Sākumā es tam tā nepievērsu uzmanību, bet tad nositot laiku garās darba stundās man pietrūkst tā visa un tad tas pašsaprotamais šķiet tik vērtīgs, ka būtu gatavs izdarīt daudz ko, lai tiktu pie tā atpakaļ. Laikam jau reizēm vajag kaut ko pazaudēt, lai saprastu, kas tev bija, bet galvenais, lai nav par vēlu atgūt zaudēto.

Daudzi sūkstas, ka liktenis viņus nav svētijis ar iespējām, kādas ir citiem vai kādas tiem būtu nepieciešamas, lai būtu sasniegts kāds liels mērķis. Piekrītu, reizēm ir grūti, taču, lai ko tu arī gribētu, visu var dabūt gatavu, vajag tikai ļoti gribēt, izplānot plānu un iet cauri peklei, lai nokļūtu debesīs, ja tas ir nepieciešams. Tad atkal, ja visu noliktu uz paplātes, pazustu visa tā dzīvības sula, kas liek skraidīt apkārt. Dzīve paliktu garlaicīga. Nebūtu vairs tās esences, kas piešķir dzīvei tās pievienoto vērtību. Man pašam ir sapnis, kuru domāju, ka realizēt likās neiespējami. Gāja laiks, hobija līmenī strādāju pie tā, tad parādās pasākums uz kuru piesakos un tieku bez problēmām kamēr citi sūkstas, ka tur konkurence ir nenormāla. Pieduros pie pasākuma, biedri pēc tam mani atpazīst un ar to pietika, lai tiktu atzīts. Iet laiks, vēl aizvien strādāju hobiju līmenī un sastopot kolēģus, viņi mani atpazīst, novērtē, viss ir forši, bet es redzu, ka esmu viņus pāraudzis, mans līmenis un pat drosme velk augstāk, bet viņus kaut kas attur. Tomēr brīžos, kad sāk sazīmēties nākotnes plāni ar savu iecerēto sapni, pēkšņi neticība pati nokrīt un parādas vēlme asināt prasmes un doties uzvarēt savu cīņu.

Tās visa ir dzīve, saprotams, bet it kā neizsakāms jēdziens. Jo vairāk gadi iet uz priekšu, jo arvien vairāk redzu iemeslu kādēļ dzīvot un mīlēt dzīvi. Dzīves vērtība – nenovērtējama.

Elmārs Reuts