Es gaidu, lai par manu laipnību laipnība būtu pretī. Tā nav patiesa laipnība. Tās gaidas jau sevī ietver: “Tev jādod pretī! No tevis pienākās!” Tās gaidas sevī ietver slēpto pieprasījumu. Īsta laipnība neko negaida pretī, tāpat kā saule jaukā vasaras dienā negaida, ka cilvēki viņai pretī kaut ko dos par to, ka tā silda. Sildīt ir viņas būtība, nav neviena pieprasījuma, nav neviena “dod pretī”.

Un šāda veida laipnība arī nav noturīga. Atliek kādam “nedot pretī”, cauri ir, tā sabrūk gabalu gabalos un parādās: “Ja tu tā pret mani, nu labi….tas es arī..” Faktiski tajā brīdī cilvēks inficējās ar otra nelaipnību un pats tāds kļūst. “Kā tu pret mani, tā es pret tevi!” It kā liekas godīgi, bet patiesībā es nolaižos līdz viņa “nelaipnības devēja” līmenīm.

Kurš ir izdomājis, ka obligāti ir jāsaņem pretī tas, ko es dodu? Vai es nevaru būt noturīgi laipns neatkarīgi no apstākļiem? Neatkarīgi kā pret mani reaģēs? “Es viņam uzsmaidīju, kāpēc man nesmaida pretī? Es iedevu, kāpēc man nedod pretī? Es biju labs, kāpēc pret mani slikts?” Parādās vienmēr šis “KĀPĒC TU TĀ PRET MANI, JA ES PRET TEVI..?”

Un pat vilšanās nozīmē, ka es gaidīju pretī ko labu. Vilšanās vienmēr nāk, kad gaidītais nepiepildās automātiski. Bet, ja mana laipnība nav atkarīga no gaidām, no citu reakcijas, vai tā būtu zaudējama, ievainojama, noniecināta? Iemācīties dot neko neprasot pretī, tā ir augstākā māksla, augstāka par iemācīšanos perfekti spēlēt klavieres. Iemācīties nebūt atkarīgam no tā, ko citi domā un saka par to, kas es esmu, kāds es esmu un kapēc esmu.

Jā, mēs ietekmējamies viens no otra, esam atkarīgi viens no otra, taču patvērumu varam meklēt sevī pašā, tas ir vislabākais atbalsts, jo sevi nekad nenodosi.

Mana laipnība ir piesārņota ar “dod pretī”. Kad es dotu neprasot neko pretī, man arī nebūtu ko zaudēt, jo ko gan var zaudēt, ja neko neprasa pretī? Taču iekšējā balss pārliecinoši saka: “To, ka mani izmantos!” Un tās jau ir bailes, kuras grūti pievarēt…Bailes ar nosaukumu “To, ka mani izmantos! To, ka mani nenovērtēs! To, ka par mani pasmiesies!” Tās arī liek gaidīt pretī, dabūt no citiem tādu kā garantiju, kā apliecinājumu, ka manas pūles nebūs veltīgas. Es vispār pūlos lielākoties tāpēc, lai citi novērtētu… Un tad, ja nenovērtē, tad sanāk ka PŪLES BIJA VELTĪGAS…? Patiešām? Vai pūles zaudē savu nozīmīgumu? Liels darbs ir iegultīts un sanāk- pa tukšo? Neviens neredz, neviens nenovērtē, nevienam nevajag…Un tad sanāk tā- pa tukšo… Bet, vai tajā brīdī, kad no sirds darīji, kad ieliki visu sevi, kad pazuda visi- ko teiks, ko domās- likās ka ir pa tukšo? Nē, prāts bija pilnībā pārņemts ar darīšanu, ar radīšanu. Tas bija pilnībā un absolūti fokusēts un procesu nevis rezultātu. Tad izgaisa visi kā būs, ko teiks… Process ir pats svarīgākais ne rezultāts. Iemācīties būt visu laiku procesā, tā arī ir liela māksla…

Kad pasniedzu kādam dāvanu, es gaidu pretī saulaini smaidošo “Paldies!” Ja nesaņemu tad mans dāvināšanas prieks momentāli noplok. “Viss, vairāk neko nedabūsi, tu nepateicīgais..!”Un es sev atņemu pašu dārgāko- DĀVINĀŠANAS PRIEKU, kurš savā būtībā ir tīrs un nav atkarīgo no novērtējuma, pat no saņēmēja… Es dodu un viss, un no došanas gūstu prieku, pat ja devējs nav priecīgs. Es taču AR LABU NOLŪKU to darīju! Man nolūks bija TĪRS… Un to nevar sabojāt nekas…