Dažreiz tik ļoti liekas,ka tikai kaut ko iegūstot mēs varam būt laimīgi. Ka laimi nes ieguvums. Zaudējums nes nelaimi vai ciešanas. Iegūstot mantu, cilvēku, popularitāti rodās priekšsats, kad tas padara laimīgu. Bet varbūt tieši iegūšana, šī te vēlme iegūt rada arī ciešanas. Jo lielāka vēlme,jo lielāka vilšanās, ja tas, kas iecerēts nenotiek. Tāpat kā vilnis jūrā uzņem savu ātrumu- paceļās gaisā, bet tur nav mūžīgi, tas krīt. Viss atkarīgs ar kādu spēku vējš to pacēlis.Un ir pilnīgi skaidrs, ka ne uz visiem laikiem viņš būs tur augšā.

Tāpat arī mūsu laimes un laimītes paceļās un krīt. Varbūt mēs nemaz nezinam kas ir īsta laime?! Tās sajūtas,kas mūsos rodās jau ir atbildīgas par to…. Nejau manta dara laimīgu, bet mantas uztvere, nejau cilvēks,bet cilvēka uztvere, ne jau svētki, bet svētku sajūta…uztvere formējas mūsos, tā rodas mūsos,jo mēs izjūtam to, ko apzīmējam. Lietām,vietām, notikumiem, cilvēkiem pierakstam ar savām domām dažnedažādus apzīmējumus. Bet apzīmējumi nerodas ārpusē, tie rodas mūsos. Droši vien arī laime ir mūsos, jo laime ir piedzīvojums, kas atkarīgs ne tik daudz no tā, kas tur ārpusē, bet gan no tā, kā apzīmējam ārpusi. Vienam pelmeņi garšo, citam nē. Un nejau pelmeņos ir kāda vaina. Pelmenis ir tāds kāds ir ne labs, ne slikts, ne garšīgs, ne negaršīgs. Un nejau lietus ir nepatīkams it īpaši drēgnā, sūdīgā laikā. Mūsu sajūtas lietainu laiku padara par sūdīgu un mēs to tā arī apzīmējam. Un mums liekas, ka tas tā arī ir-sūdīgi. Tāpat kā saulains laiks mums patīk.  Un tad jūtamies lieliski, pacilājoši, lidojoši. Mūsu sajūtas jau rada to….dajebko  un  automātiski arī apzīmējam kā garšīgu vai negaršīgu. Kā mīlamu vai ienīstamu.

Ja ienaidnieks un draugs būtu no savas puses tikai labs vai tikai slikts, tad- ja draugs, tad pilnīgi visiem n-tajiem miljardiem šīs planētas iemītniekiem. Ja ienaidnieks, tad arī pilnīgi visiem n-tajiem miljardiem šīs pasaules iemītnieku. Tikai tad viņš var būt 100% draugs, vai 100% ienaidnieks. Tikai tad, ja pilnīgi visi viņu tādu redz-kā slikto vai kā labo.Bet kādam kāds ir draugs, citam šis kāds- ienaidnieks. Daudz kas atkarīgs no apstākļiem un tā, kā uztveram. Viņš ir tāds, kāds viņš ir- ne draugs, ne ienaidnieks. Mūsu sajūtas rada to, un mēs apzīmējam kā draugu vai ienaidnieku vai svešinieku. Bet savas sajūtas mēs nekad neesam apšaubijuši vai tās ir pareizas, vai kļūdainas. Savas domas, kas apzīmē to vai šito tieši tā un ne savādāk arī nekad neesam apšaubijuši. Vai- precīzāk, neesam pievērsuši uzmanību savām domām, tam, kas mūsos notiek. Jo ir taču sajūta, kad nekas nenotiek. Tur iekšā nekā nav, ir plaušas, sirds, kas kačā asinis un uz Valentīndienām u.c. mīlas pasākumiem tā pārvēršās nevis par orgānu, bet par trīsstūri ar pusapļiem augšā. Kad kāds sāpina, tas muskulis pēkšņi tiek salauzts,  kad kādā iemīlas, tad muskulis ir tas, kas jūt, kas kaut ko sāk teikt…jo sirdij taču vajag klausīt, sirds ir mīlas pilna…. Sirds nekad nesalūzt, tā nekad nerunā, tā kurbulē asinis uz priekšu un atpakaļu, lai mēs varētu funkcionēt. Vienkāršs apzīmējums… Tāpat kā apzīmējums visus vainot savās nebūšanās. Un arī tas, ko es te sarakstiju ir tikai apzīmējums. Versija, nevis realitāte.  Dīvaini.