“Vai nu esat laimīgi ar to, ka jums pieder ļoti maz un nenoslogojat sevi pārmērīgi, tāpēc ka laime ir jūsos pašos, vai nu jūs nekur nenonāksiet. Tā nav nabadzības attaisnošana. Tā ir atturības attaisnošana. Bet mēs esam izdomājuši patērētāju sabiedrību, kurā nepārtraukti tiek meklēta izaugsme. Kad izaugsmes nav, tā ir traģēdija.
Mēs esam izdomājuši kalnu ar pārmērīgām prasībām. Jums ir nepārtraukti jāpērk un jāizmet laukā. Tās ir mūsu dzīves, kuras mēs salaužam. Kad es kaut ko nopērku vai arī kad jūs nopērkat, mēs taču nemaksājam ar naudu. Mēs maksājam ar to mūsu dzīves laiku, kuru bijām spiesti tērtēt tāpēc, lai nopelnītu šo naudu.
Atšķirība ir tikai tajā, ka nav iespējams nopirkt dzīvi. Dzīve paiet. Un tas ir briesmīgi.”
/Hose Muhika, Urugvajas bijušais presidents/
Urugvaju masu mediji ir iesaukuši par visnabadzīgāko valsti pasaulē.
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
