Kāpēc mēs alkstam atzinības, kāpēc mums par katru cenu vajag, lai par mums labi domā, lai atbalsta? Kāpēc mēs esam tādi snobi? Kāpēc mums tik dārgs mūsu vārds, stāvoklis, ieguvumi? Vai tad anonimitāte ir pazemojoša un būt nezināmam – nicināmi? Kāpēc mēs tiecamies pēc slavas un popularitātes? Kāpēc mums nav diezgan ar to, ka mēs esam mēs? Varbūt vārds, stāvoklis un ieguvumi mums ir pats galvenais tāpēc, ka mums bail un kauns no tā, kādi mēs esam? Apbrīnojami, cik stipra ir vēlme pēc atzinības un aplausiem! … (Džidu Krišnamurti)
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
