Par mūsdienu paradoksu kļūst tas, ka mums ir augstas celtnes, bet zema izturība, platas maģistrāles, bet šauri uzskati.

Tērējam vairāk, bet mums pieder mazāk, pērkam vairāk, bet priecājamies mazāk.

Mums ir lielas mājas, bet mazāka ģimene, labāki apstākļi, bet mazāk laika.

Mums ir labākā izglītība, bet mazāk saprāta, labākas zināšanas, bet mēs sliktāk novērtējam situāciju, mums ir vairāk ekspertu, bet arī vairāk problēmu, labākā medicīna, bet sliktāka veselība.

Dzeram pārāk daudz, smēķējam pārāk daudz, tērējam pārāk bezatbildīgi, smejamies pārāk maz, braucam pārāk ātri, kļūstam dusmīgi pārāk viegli, gulēt ejam pārāk vēlu, pamostamies pārāk noguruši, lasām pārāk maz, pārāk daudz skatāmies televizoru un lūdzamies pārāk reti.

Palielinājām savas pretenzijas, bet samazinājām vērtības. Runājam pārāk daudz, mīlam pārāk reti un ienīstam pārāk bieži. Zinām, kā izdzīvot, bet nezinām, kā dzīvot. Pievienojam gadus cilvēciskajāi dzīvei, bet nepievienojam dzīvi gadiem.

Sasniedzām Mēnesi un atgriezāmies, bet ar grūtībām pārejam pāri ielai, lai iepazītos ar jauno kaimiņu.

Iekarojam kosmiskās tlepas, bet ne garīgās.

Darām lielākas, bet ne labākas lietas.

Attīrām gaisu, bet piesārņojam dvēseli.

Pakārtojām sev atomu, bet ne savus aizspriedumus.

Rakstām vairāk, bet uzzinām mazāk.

Plānojam vairāk, bet sasniedzam mazāk.

Iemācījāmies steigties, bet ne gaidīt.

Radām jaunus datorus, kas glabā vairāk informācijas un dod vairāk kopijas, kā agrāk, bet komunicējam arvien mazāk.

Šis ir ātrās ēdināšanas un sliktās gremošanas, lielo cilvēku un sīko dvēseļu, ātras peļņas un sarežģītu savstarpējo attiecību laiks.

Ģimenes ienākumu pieauguma un šķiršanās pieprasījumu pieauguma, skaistu māju un sagrautu mājas pavardu laiks.

Īsu šķiršanos, vienreizēju autiņu, vienreizējas morāles, vienas nakts sakaru laiks; liekā svara un tablešu, kas dara visu: uzbudina mūs, nomierina mūs, nogalina mūs.

Piepildītu vitrīnu un tukšu noliktavu laiks.

Laiks, kad tehnoloģijas ļauj šai vēstulei nonākt pie jums, tajā pašā laikā ļauj jums padalīties ar to, vai arī vienkārši nospiest “Dzēst”.

Atcerieties veltīt vairāk laika tiem, kurus mīliet, jo viņi nav ar jums uz visiem laikiem.

Atcerieties un kvēli piespiediet pie sevis sev tuvo cilvēku, jo tas ir vienīgais dārgums, kuru var atdot par sirdi, un tas nav ne kapeikas vērts.

Atcerieties un sakiet “mīlu tevi” saviem mīļajiem, bet sākumā patiesi to arī sajūtiet.

Skūpsti un apskāvieni var salabot jebkuru problēmu, ja vien tie nāk no sirds.

Atcerieties un sadodieties rokās, un novērtējiet brīžus, kad jūs esat kopā, jo reiz šis cilvēks vairs nebūs jums blakus.

Atrodiet laiku mīlestībai, atrodiet laiku saziņai un atrodiet laiku iespējai padalīties ar visu, kas jums ir sakāms.

Jo dzīve tiek mērīta nevis pēc ieelpu-izelpu skaita, bet gan pēc brīžiem, kad elpa aizraujas!”.

/Satīriķis Džordžs Karlins/