Nopirka cilvēks sev skaistu māju ar brīnišķīgu augļu dārzu. Blakus- šķībā, vecā mājiņā dzīvoja skaudīgs kaimiņš, kurš visādi centās sabojāt viņam dzīvi: mēslus zem vārtiem izberot vai kādas citas riebeklības izdarot. Reiz cilvēks pamodās no rīta labā garastāvoklī, izgāja ārā uz lieveņa, bet tur spainis ar samazgām. Cilvēks paņēma spaini, samazgas izlēja, tad spaini iztīrija tā, ka spīd, iebēra tajā gatavus, garšīgus ābolus no paša dārza un gāja pie kaimiņa. Kaimiņš izdzird troksni pie durvīm un ļauni nodomā: „Beidzot es viņu dabūju!” Atver durvis cerībā, ka varēs skandalēties, bet cilvēks sniedz viņam spaini ar āboliem un saka: „Kas ar ko bagāts, tas ar to dalās!”
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
