Neviens no šejienes neizkļūs dzīvs. Dīvainie cilvēki ceļ sapņu pilis, jo ir maldīgi pārliecināti, ka mūžīgi tajās varēs palikt. Neko nevar paņemt līdzi. Tas nenozīmē, ka nav jābūvē, tas nozīmē tikai to, ka nav jāmāna sevi, ka es te nobāzēšos ilgi un dikti. Nenobāzēsies- agri vai vēlu vai nu sapņu pils tevi atstās vai tu atstāsi sapņu pili. Citu varianta nav. Tapēc būvē, bet nepieķeries!
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
