Kāds cilvēks publiski apvainoja Gudro:
– Tu esi neticīgais! Tu esi dzērājs! Melis! Zaglis!
Gudrais tikai pasmaidīja.

Labi ģērbies jauneklis, kurš vēroja šo scēnu, jautāja Gudrajam:
– Kā gan tu vari paciest tādus apvainojumus? Vai tiešām tev nav sāpīgi?
Gudrais atbildēja:
— Ja tu gribi uzzināt manu noslēpumu, tev nāksies doties man līdzi.
Gudrais paņēma jaunekli aiz rokas un ieveda vecā šķūnī. Tur stāvēja veca lāde. Gudrais izvilka no lādes vecu, saplēstu halātu un pameta jauneklim:
– Piemēri, tev derēs!
Jauneklis izbrīnīts paskatījās uz Gudro un jautāja:
– Kāpēc man tērpties skrandās? Tu taču redzi, ka esmu pieklajīgi ģērbies? Vai tu esi jucis?
Un nometa zemē veco halātu.
– Pievērs uzmanību, – teica Gudrais, – nez kāpēc tu nevēlējies piemērīt vecas skrandas. Tāpat, kā es nesāku piemērīt netīros vardus, kurus man veltīja šis cilvēks. Vai tu varēsi apvainoties par apvainojumiem, ja sapratīsi sevī stingri un noteikti, ka apvainojumi tās ir tās pašas skrandas, kuras tev pamet sveši cilvēki. Protams, neviens neliedz tev tās piemērīt un pat valkāt, ja nu pēkšņi tev izrādās, nav savu drēbju.