Kaut kāds mūžīgais caurums- darīt dēļ tā, lai citi novērtētu. Kapēc caurums? Jo šīs te gaidas ir balstītas nemitīgi uz citiem.

“Jā, man ir svarīgi, lai mani novērtē, lai mani paslavē, tad es jūtu sava darītā nozīmīgumu, ja citi novērtē, tad es esmu nozīmīgs, noderīgs, vajadzīgs- tāpēc es daru!” Mana motivācija darīt vai nedarīt ir atkarīga no tā, ko citi teiks un domās. Faktiski mana darīšana vai nedarīšana ir ielikta citu rokās- saņemu novērtējmu- daru, nesaņemu…kas notiek, kad nesaņemu? Tad ir tā pati atkarība no citiem, bet jau ar mazvērtības ievirzi- es nejūtos vajadzīgs, nejūtu nekādu darīšanas prieku, drīzāk kā uzmācīgu, nogurdinošu pienākumu. Un tad vēl mans nabaga mazvērtīgais “es” nemitīgi skandina: “Priekš kam darīt, nevienam to tāpat nevajag, ai, neviens jau nenovērtē. Ak, šie riebīgie citi, vot paņemšu un aiziešu, lai redz, lai sajūt, kā viņiem manis tad pietrūks… Priekš tādiem cilvēkiem, kas nenovērtē, nav absolūti nekādas jegas neko darīt, jo viņi nav pelnījuši, tapēc, ka nenovērtē manas pūles, manus centienus… “ Un, iedomājies, tādas domas kā ieradums uzjundijās ikreiz, kad netiek saņemts novērtējums…(kā knupītis, bez kura bērns nevar)

Bet, viss patiesībā ir atkarīgs tikai un vienīgi no manas motivācijas- kāpēc es daru! Citi ir sekundāri, tie citi sajūt šo te sautīgo motivāciju- IZMISĪGO VĒLMI, LAI MANI NOVĒRTĒ… un tāpēc…nenovērtē. Viņi it kā instingtīvi sajūt manu iekšējo slāpi, iekšejās alkas pēc novērtējuma, iekšējo motivāciju, kas patiesībā ir sautīga-“Es daru,tāpēc ņem un to novērtē! Jo priekš tevis es daru!” Tāds, kā netiešs spiediens- es daru un man pienākās novērtējums! Un tad, ja nenovērtē- tie, kas nenovērtē automātiski kļūst par sliktajiem, nepateicīgajiem, priekš kuriem tad neko arī darīt negribās- kāda jēga, ja reiz nenovērtē? Un tad rokas sasienās, tad motivācija kaut ko darīt ir nekāda un sanāk darīt tāpēc, ka jādara, nevis tāpēc, ka patiešām gribās kaut ko darīt. Patiesībā avots ir izvēlēts nepareizs…tas tiek meklēts ārpusē, ne iekšā. Tas pierāda, ka līdz galam es saviem spēkiem neticu. Lai arī liekos spēcīgs un pašpārliecināts… tomēr neuzticos sev…

Neizsīkstoša enerģija ir tajā, kad dara un negaida pretī neko, tā ir neatkarīga enerģija un citu novērtējums un uzslava tad nāk kā bonuss, nevis kā obligāts mērķis. Bet, lai negaidītu pretī neko, tur jābūt pārliecībai par saviem spēkiem, jābūt tīram, nesautīgam nolūkam- es daru ne tāpēc, lai saņemtu atzinību, es daru tāpēc, ka gribu izdarīt neskatoties uz neko. Svarīgs ir tieši nolūks- jo nesautīgāks tas, jo patiesāks, tīrāks. Sautīgi ir prasīt no citiem novērtējumu, darīt kautko dēļ citu novērtējuma. Kāpēc? Tāpēc, ka tiek pretī kaut kas visu laiku gaidīts no ārpasaules- atzinība, labi vārdi, uzslava. Un tieši šī te gaidīšana arī visu saindē. Un tam ir elementārs pierādījms- ja nesaņem gaidīto, tad rodas mazvērtība, rodas nepatīkama nenovērtējuma iekšēja sajūta, ka es tā centos, bet, še tev, pat paldies nevar pateikt… Baigi lielā nenozīmīguma sajūta. Un tad tālāk es jau sāku analizēt nepateicīgos cilvēkus- tie jau gan ir tādi un šitādi…Neko viņu labā vairs nekad nedarīšu, nav pelnījuši MANAS ČAKLĀS ROKAS, MANU UZMANĪBU! Iešu pie tiem, kas novērtē! Tie ir tie īstie… Un atkal gaidu no ārpasaules signālu. Visu laiku ir nemitīga atkarība, jo patiesībā pats sev neuzticos. Un, jo mazāk sev uzticos, jo lielāka ir atkarība no tā, ko citi teiks un domās par mani. Līdz ko manus “pozitīvos” centienus nenovērtēs, es bēgšu…pie tiem, kas novērtēs. Un nekad, nekad, nekad nedomāšu, ka tā ir patiesībā mana iekšējā problēma, kurai jau no bērnības es netieku pāri. Mans iekšējais bērns alkst pēc novērtējuma… “Ļoti labi izdarīji, malacis!” Ja izdaru pēc citu prāta un patikas, esmu malacis, ja neizdaru….esmu peramais….

Bet ko īsti es gribu darīt savā dzīvē? Citu pateicība nāk kā pārsteigums ikreiz, kad esi no sirds darījis neko negaidot pretī… Jo, kad negaida pretī, kad negaida neko, kad vienkārši dara, jo patiešām gribas palīdzēt, patiešām gribas izdarīt…pateicība nāk kā pārsteigums, kā brīnišķīgs noslēgums.

Visgrūtāk ir dot dāvanu tam, kas manuprāt to nav pelnījis…kāpēc grūti? Jo viņš jau to nenovērtēs… Bet pilnīgi iespējams, viņam to vajag visvairāk… Kamēr ir tas režģis- alkas pēc novērtējuma, tikmēr jau skaidri nevar redzēt- kuram patiešām vajag un kuram par daudz.

Neizsīkstošs avots ir ticība saviem spēkiem… Kādiem saviem? Es esmu tas, ko citi domā par mani…. Tāpēc arī- man izšķiroši svarīgs ir apkārtējo novērtējums, es nevaru bez tā dzīvot, jo nezinu kas esmu…nezinu….