Tevī ir daļiņa no manis, manī no tevis. Mēs nekad neesam bijuši atšķirti. Mūs atšķir neziņa. Mēs esam aiz neziņas plīvura un redzam viens otru kā svešiniekus, kā draugus, kā ienaidniekus.

Es tev pārdevu ziedus, kurus tu uzdāvināji savam draugam. Tu mani nepazini, es tevi nepazinu, bet tagad manas saplūktās puķes tu iemainiji pret naudu un pasniedzi tās savam draugam kā dāvanu. Ar šīm puķēm tu viņu iepriecināji. Tā ir arī mana daļiņa, ko tu sniedz…jo, ja es nebūtu saplūcis puķes, tu viņas nevarētu nopirkt un uzdāvināt… Un par tavu naudu es nopirku tantiņai maizīti. Arī viņa saņēma daļiņu no tevis, kaut domāja, ka tā ir manis dāvādā maize. Un es nezināju un tu nezināji…Mēs nezinam, kur nonāk mūsu dāsnums, mūsu dotais…mums liekas, kad viss beidzās tur, kur iesācies…bet, tas ceļš tikai turpinās, tas nebeidzās. Un kaut kad pēc kāda laika tu pie manis pienāksi un iepazīsi tuvāk, tu neatcerēsies, ka sen atpakaļ nopirki ziedus, kurus dāvināji draugam, kurš nu jau kļuvis par svešinieku. Un arī tie ziedi ir sen novītuši un izmesti misenē, no kuras nonākuši atkritumu izgāstuvē. Neatcerēsies, jo es biju tev svešinieks. Nu mēs parunājam un es tev esmu iepaticies. Es tev liekos pavisam savādāks, nekā tas tur iepriekšējais es, ar tām puķēm. Cik savādi-viens un tas pats es, bet tik atšķirīgs dažādos laika posmos tev likos…. Tagad es tev būšu kļuvis draugs…tagad tu nāksi pie manis ar ziediem, kurus būsi nopirkusi no cita svešinieka…Un kas var zināt, vai kaut kad arī viņš nav bijis vai kaut kad nebūs tavs draugs, vai varbūt ienaidnieks. Jo nekas taču nebeidzās tur, kur sācies, viss turpinās… Un mēs turpinam iet ar aizsietām acīm un akli sataustīt tad draugu, tad ienaidnieku, tad svešinieku. Bet tevī ir daļiņa no manis un manī no tevis, kaut arī neziņa to šķir…tevī ir….un manī ir….!